nupat jūtu, ka esmu pie savas robežas. sāp, ka nejūtu otrā cilvēkā centienus risināt problēmu, kas sen jau vairs nav vakarējā. atkal meklēju darbu, jo pēc dienām trīs beigsies pārtika un rēķins arī būs klāt, un man nu tik ļoti kremt, ka viņš ar teksu "meklēju darbu jau pāris gadus un neko neatradu" vairs jau pat necenšās. kur tur pat kaut ko domāt par nākotni un ģimenes veidošanu, ja šobrīd izskatās - ja es nebūšu tas nastu nesējs ēzelītis, tad pēc gada arī tāpat sēdēsim parādos līdz ausīm, bez jebkādas stabilitātes. nav jau tā, ka baigi raujos vai jebkad būtu rāvusies pēc sīčiem, bet pilnībā izslēgt to no savas nākotnes arī netaisos. māmiņai jau diezgan skaidra nostāja, ka nekas nemainīsies un šitas ir jābeidz, bet es joprojām minstinos, jo nu mīlu viņu taču un kaut kur savas sirds kaktos ceru, ka nav tik slikti, kā izskatās, ka es pārspīlēju, ka viņš tomēr cenšās...cik ilgi vēl tā spēšu cerēt bez situācijas uzlabojuma gan nezinu. vor dažiļi.