Cilvēku nelaipnumu neesmu saskārusies, bieži palīdz, nevienu burkšķi dzirdējusi neesmu, tiesa gan nekāds liels sabiedrībā staigātājs neesmu, bet tāpat jau sanāk savu reizi arī ar sabiedrisko braukt vai kādā veikalā iet. Uz restorānu kādreiz bijām, bet sapratām, ka nav ko, ejam tikai vasarā, kur zaļš.

Bet ar iekšā tikšanu gan man ir bijušas problēmas, jo pie mājas visiem veikaliem ir trīs pakāpieni un durvis uz āru veras un iela tuvu un satiksme liela - ja ļoti vajadzētu, tad gan jau tiktu, bet parasti TIK ļoti neko nevajag. Un tie veikali tāpat miniatūri, ejas šauras, šauras, tur ar vienu vēzienu var pusburku plauktu uz zemes noslaucīt pat tīri nejauši, kur nu ja vēl kautkas gards jāpaķer garām braucot :)

Par tiem pakāpieniem es gan tikai noškrobojos, neuztveru to kā neiejūtību vai diskrimināciju - tās ir vecās mājas ar paaugstināto pirmo stāvu, bet nav ar šiku, durvis šauras, telpas mazas. (un ar slingu jau var tikt visur)

(Reply to this) (Thread)

Jā, es ar ratiem netieku dēla deju mēģinājumu pārģērbšanās telpā. Tas no tādām regulārākām vietām, jo tur divreiz nedēļā jābūt. Bet tad es parasti autobeņķī jaunkundzi paņemu. :)
Bet tas tik ar maniem ratiem. Citi var iebraukt. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, nu ja tā padomā, td vēl M bērnudārzā nevar ar ratiem piebraukt pie durvīm, jāuzstiepj kādi 12 pakāpieni augšā, kas varbūt nav īsti pārdomāti, jo silītes grupiņa tomēr (tur arī īsti pa to "terasi"pabraukt nevar, izdrupis viss :) Bet es savus vieglos ratus uzstiepju ar visu MM augšā un tad braucu iekšā garderobē (jo šie rati ir nu ļoti šaaaauri).

Un pie savas dakteres netieku, viņai tur trīs durvis un beigās veļ sliedes, kas platumā neder nevieniem maniem ratiem :D

(Reply to this) (Parent)