|
|
|
Decembris 8., 2014
21:46
Piektdien gandīz sasniedzu savu lūzuma punktu. Kad gribēju tikai sēdēt dīvānā un blenzt vienā punktā. Teikt, ka pietiek.
Bet pagāja brīvdienas, divas dienas mazliet atslēdzos, nomierinājos, šodien savācos un šo to labu padarīju, sarunāju rīt svarīgu tikšanos un pamazām mēģinu stūrēt to kuģi pareizajā virzienā.
Tā mana lielākā svārstīšanās ir starp "tagad nav īstasi laiks tādai slodzei, baidos, ka organisms saies uz īso" un "man dikti patīk tas darbs, es gūstu gandarījumu, un tas mani negaidīs vēl gadu".
Emocijas ļoti lēkā. Finansiāli tas arī nav tik liels ieguvumskā vajadzētu.
Pabeigsim gadu un tad ar jauno gadu - jaunu, skaisu dzīvi.
|
Comments:
Lai nubtur vai kaa... Es esmu par veseliibu! Darbs paliek darbs. Bet tevi vajag tik daudziem ;) un veselu ;)
Viedakais, ko kads man saja sakara ir pateicis, bija pirms pusotra menesha "Kad tev tiesaam pietiks, tad tu taa arii pateiksi-viss, man pietiek!, un vairs nebus visas taas skriesanas un krenkju. kamer tu veel par to runaa, tev to vajag un veel nav gana.". Un man tas laikam taaa noseedaas, ka mans "pietiek" tiesam pie manis atnacaa. Tiesa gan samera nejedzigaa vietaa, laikaa un formaa, un es pat teiktu, ka no veselibas viedokla mazliet par veelu, bet tomer. :)) Lai ari tev sanak iet saskanjaa ar sevi, lai kurs celsh tas butu :) |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}