nu, lūk, es zinu, ka pienāks brīdis, kad Lūcija arī gribēs un dzīvniekmīlošais tēvs viņus arī pagādās...
man paliek slikti no domas vien

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tad es nesākšu ar Tevi diskutēt par to, ka man šķiet - bērniem jāaug kopā ar dzīvniekiem, lai taptu par vēl labākiem cilvēkiem. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es pat tev piekrītu šajā aspektā...
vienkārši, reāli jau kurš būs tas, kas par to dzīvnieku rūpēsies, vāks kakas, vēmekļus, vedīs pie veta? es! un tad viņis slimo, pazūd un mirst un aaaaargh!

es paauklēju mammas runci kādu laiku, man pietika saules visam mūžam :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, jāsaka, ka par suni bērnībā lielākā atbildība bija man. Visas ārā vešanas, barošanas utt.

(Reply to this) (Parent)

mēs paņēmām dzīvniekus, kad tikko ievācāmies Jūrmalas mājā, pēc pāris gadiem visa ģimene bija izjukusi un dzīvniekus vairs "nebija, kur likt". tas viss man ir atstājis vien nenormālu žēluma un sāpju sajūtu, nevēlos to vairs piedzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, arī atslēga Tavai attieksmei.
Bet Lūcijai sava pieredze jāveido. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man dzīvnieki ne sevišķi patīk arī tāpat :/ nezinu, vai esmu gatava upurēties. bet gan jau ka nekas cits neatliks tāpat.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jāsagaida tik vecums, kad Lūcija nudien galvenās ikdienas rūpes var uzņemties pati. ;)

(kaut gan mana mamma reiz pieņēma latviešu valodas eksāmenu, kur meitenīte stāstīja par savu mājdzīvnieku - kāmīti. kaut kad atjēgusies, ka nav pabarojusi. gājusi pie sava kāmīša, bet viņš nekustās. mēģinājusi pamodināt, bet kāmītis jau izkaltis... mana māte gandrīz aizrijās, vērtējot šo dzīvnieku draudzenes runu.)

(Reply to this) (Parent)