|
|
|
Maijs 24., 2010
14:24
ja lietas, kas visu laiku atliktas, jo pirms tam vēl vajag to un to, un to, pēkšņi sāk kārtoties ļoti raiti, skaidrs, ka vienā brīdī tomēr notiks kāds čē-pē. un šodienas čē-pē bija nogrimusi kravas mašīna mūsu zālāja malā, nobloķēta iela un melnzemes krava, kas tagad izkaisīta pa malu malām.
visdīvainākais šajā stāstā ir šoferis. ja ir problēma un vairāki cilvēki, kas tajā iesaistīti, man visloģiskākais šķiet RUNĀT! bet ne mūsu kravasmašīnas šoferim, kura milzu auto, kas pilns ar mūsu jauno melnzemi, līdz pusriteņiem iegrimis izbijušā grāvī. kad es izgāju ārā un sasveicinājos, atbildi nesaņēmu. nu, labi, mazums - cilvēks nedzirdēja. piedāvāju visu ko problēmas risināšanai, kas vien man ienāca prātā - varbūt pametam ķieģeļus zem riteņiem, lai var izbraukt? klusums. varbūt ar garu koku pabakstam to zemi, kas nebirst no paceltās piekabes ārā un ko viņš mēģina aizsniegt ar lāpstu? redzu, ka dzird, bet klusē. tā mēs tur abi ņēmāmies - klusējošs šoferis, kurš dara visu ko un kļūst arvien īgnāks, un es, kas tirinājās apkārt, nezināma, ko tagad iesākt un kā sevi kaut nedaudz nodarbināt, lai neizskatītos pagalam muļķīgi tur dežurēdama. labi, ka ik pa brīdim bija jāregulē satiksme uz mūsu ielas. "vai jūs nevarētu, lūdzu, apbraukt apkārt? mums te mašīna nogrima..."
stāsts beidzās ļoti prozaiski. atbrauca vēl viena milzu mašīna pilna ar zemi un izvilka mūsu nelaimes putnu. tad tika izbērta atlikusī krava, iztīrīta kravaskaste, salikti vietā instrumenti un, spudūkš, šoferis, ne vārda nebildis, ielec mašīnā un ātri pazūd tālēs zilajās. es tik pakaļ nočukstēju: "uz redzēšanos!"
|
Comments:
Prozaiskākais variants - šoferis nerunāja latviski, vispār un ne vārda.
nē, ne, runāja. ar manu vīru dažus vārdus pārmija, ar otru šoferi arī. tikai es biju ignorējama. :D |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}