|
|
|
Janvāris 20., 2015
13:44
Redzot kaut kur Rīgas rotājumus zilajos un baltajos toņos, vienmēr atceros, kā 10.klasē, nesen visi satikušies un pieslīpēties sākuši, piedalījāmies skolas konkursā par skaistāk izdekorēto klasi. Mūsu centrālais objekts bija tāds milzīgs zars, kuru cītīgi, rosoties plecu pie pleca, ar mazām otiņām nokrāsojām baltu. Kamēr mūsu šedevrs žuva un gaidīja, kad tam līmēsim klāt dažus akcentus, kaut ko ķiķinot un ākstoties, darījām citas lietas. Bet pēc laiciņa, pievēršoties atkal mūsu baltajam garadarbam, ar atvērtām mutēm noskatījāmies, kā mūsu klasesbiedrene Jūlija, kura pie mums bija pārnākusi no krievu skolas, absolūti ar sevi apmierināta, beidza zīmēt gaiši zilas svītras uz mūsu zara. Tā bija mūsu pirmā pieredze ar slāviskās gaumes izjūtas ienākšanu telpā.
Ja jūs interesē,kas notika tālāk, tad scenārijs bija īss - mēs aizslēdzām klasi un konkursā nepiedalījāmies.
Un tā man vienmēr Rīgas zili baltie rotājumi atgādina šo koku, kuru, lai cik rūpīgi bijām darinājuši, kaunējāmies pēcāk rādīt citiem.
|
18:32 - Mati
Šausmīgi sievišķīgas pārdomas. Pieteicos pie friziera (jūs nevarat iedomāties, cik reti es eju pie frizieriem) un tagad mokos, nevarot saprast, ko tad darīt ar to savu bardaku uz galvas. Pavisam nost nevar griezt, jo Karlīna to vien gaida, kad varēs ieķerties manos matos, pievilkt aiz tiem mani sev klāt un iekost degunā, sirsnīgi iecērtot tajā divus zobus. Un ko ar krāsu? Esmu tik ļoti saaugusi ar rižo, ka man bieži (piemēram, pagājušonedēļ divas svešas sievietes) prasa, vai tā ir mana dabīgā matu krāsa? It kā gribas ko citu. Bet zinu, ka tas tik uz brīdi, jo, apskrējusi līkumu, tāpat kā allaž atgriezīšos pie rudajiem toņiem.
Jā, tādas sievišķīgas pārdomas, kuras noteikti finalizēsies ar to, ka vīrs pat nepamanīs, ka esmu bijusi pie friziera. :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |