|
Janvāris 20., 2015
amanita | 13:44 Redzot kaut kur Rīgas rotājumus zilajos un baltajos toņos, vienmēr atceros, kā 10.klasē, nesen visi satikušies un pieslīpēties sākuši, piedalījāmies skolas konkursā par skaistāk izdekorēto klasi. Mūsu centrālais objekts bija tāds milzīgs zars, kuru cītīgi, rosoties plecu pie pleca, ar mazām otiņām nokrāsojām baltu. Kamēr mūsu šedevrs žuva un gaidīja, kad tam līmēsim klāt dažus akcentus, kaut ko ķiķinot un ākstoties, darījām citas lietas. Bet pēc laiciņa, pievēršoties atkal mūsu baltajam garadarbam, ar atvērtām mutēm noskatījāmies, kā mūsu klasesbiedrene Jūlija, kura pie mums bija pārnākusi no krievu skolas, absolūti ar sevi apmierināta, beidza zīmēt gaiši zilas svītras uz mūsu zara. Tā bija mūsu pirmā pieredze ar slāviskās gaumes izjūtas ienākšanu telpā. Ja jūs interesē,kas notika tālāk, tad scenārijs bija īss - mēs aizslēdzām klasi un konkursā nepiedalījāmies. Un tā man vienmēr Rīgas zili baltie rotājumi atgādina šo koku, kuru, lai cik rūpīgi bijām darinājuši, kaunējāmies pēcāk rādīt citiem.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |