| |
[Jan. 11th, 2005|11:24 pm] |
Vakar bija tāds neparasts notikums. Labi, ka neparasts.
Mazumiņš pirms miega, tāds ļoti ļoti nopietns, jautāja, cik man būšot gadi, kad viņai būs astoņi. Vai tiešām 37? Es, pat īsti neparēķinājusi, attraucu, ka tā būs. Un viņa sāka raudāt. Nevis niķoties vai pīkstēt, bet tik sirsnīgi raudāt, kā var tikai ļoti nopietna, bezgalprātīga piecgadīga meitenīte. Sākumā sabijos, nesapratu, kāpēc. Un tad pieleca. 37gadīgs cilvēks jau ir ĻOOOTI vecs. Tik vecs, ka diez vai tik ilgi maz kāds dzīvo;)
Runājāmies vēl ilgi ilgi, bet saprotu, ka no tām bailēm viņu atbrīvot nav manos spēkos. |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172513/1242) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) shelly |
|---|
| Date: | January 11th, 2005 - 11:35 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Atceros, ka reiz kādu 9 gadu vecumā ilgi un dikti raudāju par to, ka bērnība beigusies. Neviens man neiestāstītu pretējo. | |
