Esmu tīra, smaržīga, vizualizācijas cienītājiem - tērpusies savā upeņkrāsas krekliņā un tādā zīda ķitelītī ar vasarīgi priecīgām puķēm. Un te nu jums būs vakara pasaciņa, jebšu gluži patiess stāsts.

Dažiem no jums jau zināmais pumpis, izrādās, bija tikai trešajā no apmeklētajiem tankiem, proti - Pārgaujas Statoilā, tb - visai precīzi otrā pilsētas galā. Tur gan bija ne tikai pumpis. Kā jau daži piezīmēja, tur bija arī vīrietis, ideāli smuks, ideāli pieaudzis, ideāli izpalīdzīgs, jo pirms es paguvu sākt blisināt acis viņš jau piemiedza savējo un uzjautāja, vai tad iepūst arī vajadzēšot. Lalala, lalala, tālāk viss bija ļoti vienkārši. Riepiņas piepumpētas + iegūta informācija, ka puisim ir dēls. Jauki, reiz būs, kas izpalīdz manam meitukam.

Izbraucot no tanka, sapratu, ka dīvaino sajūtu, kas neatstājās no manis jau pāris pēdējos braucienus un kuru varētu raksturot kā "mans dupsīts necieš Latvijas lielceļus", tiešām radījušas tukšas riepas.

Un tad nu devos velotūrē uz Brenguļiem, kas ir stratēģiski svarīga vieta - tur notiekot labākās apkārtnes zaļumballes. Nu, laba vieta, laba. Varbūt tāpēc uz turieni bija aizmaldījies arī vesels autobuss ar eestipuikām, kas patiesībā gribēja braukt uz Strenčiem. Kas zin, kur viņi tagad būtu, ja nebūtu satikuši mani.;)

Nezinu gan arī, kur viņi ir tagad. Tāpat nezinu, kā veikšu velotūri uz Piebalgu, jo izrādās, ka Valmieras kartei, kuru es labestības uzplūdā izplēsu no savas Ziemeļvidzemes kartes un atdevu bāleliņiem, otrā pusē bija taisni šis arī stratēģiski svarīgais apgabals. Nu, ne pirmā karte, ne pēdējā.

Alus tais Brenguļos labs. Ne pats labākais, bet gana labs.

Tad nu turpināju savu tūri uz Cempju pusi. Tur kaut kur ir govju mākslīgās apsēklošanas stacija. Atzīmēju vairākus objektus, kas varētu būt īstie, precizēšu citreiz. Redz, tas arī ir svarīgs objekts, ļoti ļoti svarīgs, bet par to, kāpēc svarīgs, kādā no nākamajām pārraidēm.

Pa ceļam satiku, velosipēdistu ģimeni, kurai gribēju uzsaukt HEI, bet neuzsaucu, jo ģimenes galva uz mani paskatījās tik briesmīgu aci, ka tas vārdiņš man rīklē iesprūda. Toties man uzsauca HEI divi foršie veloveči, kuri ir kaut kādi baigi pazīstamie braucēji, nu, citiem pazīstamie, piemēram, EŽIEM.

Un siena gubiņas, un puķes, un bērzi smaržo kā bērnībā. Un traktori man ļoti patika. No tiem Cempjiem līdz Valmierai kādi 11 km. Tos minu bez apstāšanās. Ja neskaita samāšanos ar trīs pokezēniem, kas brauca uz viena motocikla, vienu baļķuvedēja šoferi un veselu baru stārķu.

Pēc pāris nedēļām došos īstajā tūrē. Finišēt vajadzētu Bebros, bet pa ceļam - baudīt vasaru un dzīvi lieliem malkiem.

Ak, jā - bik bēdīgi palika vienīgi tad, kad piefiksēju, ka četrās no piecām mašīnām šoferim blakus sēž sievišķis ar tādu niknu īpašni8eka skatu. Nu, nepatika man, nepatika. Bet, iespējams, ka šajā jautājumā mans viedoklis ir nedaudz tendenciozs.

Arlabunakti!