es šorīt atkal runāju ar sevi. angliski. teicu sev, ka jāslīpē British English. ka jāpulē, kā briljants. oh, sweet irony.

domāju jau par un ap izraušanos no Tūjas siltās paspārnes. tādi, lūk, pīrāgi. garlaicīgi paliek. pietrūkst komunikācijas. jo visvairāk es laikam runāju ar sevi. vecmamma runā tikai par lietām, kas jāizdara un kurām nav laika. un drīz jau būs noslīkusi savās atmiņās.

vakar atvēru vecvecmāmiņas skapi. un tik tiešām man sāk likties, ka visu vecu cilvēku drēbes smaržo vienādi. viņām ir tāda dīvaina smarža. (citi gan teiktu smaka, bet tā kā manam degunam nav nepatikas, tad es saku, ka tā ir smarža). un skapis nudien ir jauks. un es to gribētu redzēt savā Rīgas istabā. maybe someday.

ilgojos pēc Rīgas. lai arī cik negatīva tā reizēm nebūtu. bet tajā mīt cilvēki; kā skudras tie nemitīgi skraida un steidzas. un sabiedriskajā transportā tomēr esam tālu viens no otra.