daudz jauku domu.
un atmiņu.

aizvakar ar Aivi un Endiju pļāpājāmies, ka būtībā jau performance tā pati ikdiena vien ir. tikai mazliet neparastāka. (lai gan cik ikdienišķi bija vērot cilvēku, respektīvi, viņa galvu, kas spraucās laukā no zemes, un uzdeva tādus jautājumus, kā piemēram, kāda ir mākslas būtība un vai māksla spēj glābt? un galu galā tika atnests gailis, kuru mums bija jāglābj, savācot 30ls)

mēs smējāmies, ka mēs varētu ielūgt bariņu cilvēku un viņi skatītos, kā mēs ēdam un skatāmies seriālu Ugly Americans. nju izpīpē to dziļo domu, ko mēs attēlotu.

ha. un vai kāds gribētu nākt ciemos un vērot, kā es dejoju indiāņu lietus deju pie kaut kā pavisam absurda un ritmiski nesaderīga, pie tam atrodoties telpā? iedomājieties pilošus griestus. un galu galā izrādītos, ka kaimiņi vienkārši aizmirsuši aizgriezt krānu.

vai arī es servētu ēdienu un supernetto atlaižu avīzēm.

runājot par ēdienu, brokastotlaiks ir klāt.
jau tuvojas pusdienbrokastis.