Pilota memuāri.

A man pat faktiski nav žēl par pavadītajiem gadiem, galvenais, ka informācija tiek atrasta un iegūta. Un tagad tā paskatoties, cik daudz un tieši kas būtu bijis vajadzīgs, var sākt smieties. Ne jau nu padsmit gadu. + pierēķinam vēl pārīti, lai spētu sākt izlabot ieviestās (iemācītās) kļūdas. Un, tas, starp citu, ir stipri sarežģīti - pārvarēt pašam savas prāta sistēmu barjeras un par to vai citu procesu sākt domāt savādāk.. Es tad nu atļaušos pieminēt te vēl dažas lietas.

Man, piemēram, patika viens skaidrojums par to, kā vienkārši pierādīt, ka jebkura lādiņu starpība (potenciāls) velk ārā no kvantu vakuuma enerģiju. Pastāvīgi un bezgalīgi. Un, tā kā klasiskā teorija to nespēj izskaidrot, tad jebkurš no tās piekritējiem būtu spiests atzīt, ka eksistē pašu noliegtais 'mūžīgais dzinējs'. Tātad sekojoši: sinhronizējam pulksteņus un viens no mums nostājas kādā punktā, otrs 300000km (gaismas ātrums 300000km/s) attālumā, trešais 600000km. Un norunātajā laikā sākuma punktā kāds ņem un pieliek pie vadiem bateriju, ģeneratoru, u.c. Pēc sekundes mēraparāts tuvākajā attālumā parādīs, ka ķēdē ir spriegums un šo rādījumu turpmāk saglabās. Vēl pēc sekundes rādījums parādīsies otrajā punktā un arī saglabāsies...
Īsāk sakot, tas ir tas dīvainais jautājums - kā nākas, ka spriegums vados parādās teju momentāli, ja reiz elektroni tajos, kā zināms, kustas tikai ar dažu centimetru sekundē lielu ātrumu. Un atkal - no jebkura pasniedzēja atbilde būs, ka tas tā vienkārši ir un tam nav nozīmes. Bet izrādās, TAM ir MILZĪGA nozīme. Galvenā doma ir tāda, ka elektroenerģija faktiski sastāv no divām daļām... un strāvas plūsma vados ir tikai viena no tām.