Pilota memuāri.

...Un tad kādu dienu alu cilvēks iemācījās, ka šķiļot dzirksteles no neparastā akmens var aizdedzināt skujas, sausu zāli un iegūt šo spēku savā varā. Uguni. Nevis nevaldāmu, dedzinošu un iznīcinošu, bet mazu un saslidīt spējīgu.
Kopš tiem laikiem ir pagājuši miljoniem gadu, ja var ticēt klasiskajai vēsturei (kurai es, protams, neticu), un tomēr vēl aizvien nu jau modernais cilvēks tiecas pēc uguns. Tā dzīvo mūsu kamīnos, pavardos un plītīs.
Viņnakt laukos es arī kā apmāts, izlīdis no gultas, vēros liesmās. Bezgalīgi skaistajā liesmu spēlē. Cik tad pilsētniekam tiek tās dzīvās, īstās uguns. Gandrīz necik.