Pilota memuāri.

Bet droši. :) Ar personiskajām emocijām tam patiesībā maz sakara, jo emocijas, vismaz tobrīd, ir kaut kas sekundārs. Vispirms ir apstākļi un to apzināšanās - "ok, viņš mani īsti nesaprot, jāizskaidro savādāk". Un tikai pēc tam, kad viss ir beidzies, prātā nāk domas, ka "a kāpēc man, cietušajam pēc definīcijas vēl ir jāpūlas kādam kaut ko izskaidrot [svešā mēlē, kas ir apgrūtinoši], un kāpēc es varu, un viņš nevar vai negrib saprast". Redz, tiktāl ir emocijas.
Un tur arī ir tā robeža. Koloniālisms ir greznība, ko var atļauties lielas valstis, daudzmiljonu nācijas. Bet mēs nevaram. Mūsu ir tik maz [šeit palicis], ka pat pensionāri strādā divos darbos.

Papildus tam visam, no personiskā viedokļa es neatzīstu ne kosmopolītismu, ne multikulturālismu, nedz globalizāciju. To atzīst tikai cilvēki, kas no tā
a) gūst personīgu labumu
vai
b) nezina, neko nav zinājuši un negrib zināt par alternatīvām.

Es patiešām neredzu nevienu iemeslu, kāpēc gan latviešu nācija nevarētu mierīgi turpināt dzīvot savā zemē netraucēti.