Pilota memuāri.

Jā, arī par to - labi, var mierīgi dzīvoties vienā un tajā pašā dzīvoklītī, maksa par to nemainās, bet nevar dzīvot pāri savam budžetam. Ne tāpēc, ka to īslaicīgi (un pat ilglaicīgi) nevarētu darīt uz vecāku rēķina, bet gan tāpēc, ka vēlāk radīsies nopietnas problēmas ar gribasspēku un vēlmi ierakstīties šajā konkrētajā naudas summā, ko sauc par algu. Labi, ja ir haltūras, kas kalpo kā zināms 'drošības tīkls'. Un, kas attiecas uz šo pašu drošības tīklismu, tad tas ir bezgala svarīgs, jā tam ir jābūt, bet nevar pastāvīgi to izmantot kā pamatu. Tas ir emergency variants.

Šeit gan es vairāk gribēju uzsvērt parādību, kad cilvēks, sākot strādāt un saņemot pieklājīgu algu, pazaudē to konkrēto mērķa redzējumu: sak' es gribu jaunu televizoru tāpēc, ka man tas vienkārši patīk, nevis tāpēc, ka vecais ir saplīsis, nepilda funkcijas vai tamlīdzīgi. Vienkārši tērē naudu uz dullo jeb t.s. 'luxury goods', turklāt bieži vien raudot, ka joprojām nav naudas un ka saņem par maz. Liekas, ka kā bērni mēs bijām gudrāki un saprātīgāki.