Pilota memuāri.

Pēc krāsām, apveidiem un formām - cilvēki ģērbjas visdažādākajās krāsās, apveidi mainās atkarībā no tā, no kuras puses skatās un vai cilvēks stāv, sēž, guļ vai brauc ar motociklu vai invalīdu ratiņiem, vai ir paslēpies aiz stūra un izbāzis vispārējai apskatei tikai vienu kāju - neticu, ka kāds algoritms māk attēlā atpazīt cilvēku, izņemot triviālos gadījumus, kad cilvēks stāv, skatās tieši kamerā, un tam aiz muguras ir balts fons.
Noteikt attālumu pēc vienas bildes - šaubos, vai patreiz to vispār kāds algoritms spēj - ja ir divas kameras blakus, tad gan var noteikt attālumu pēc atšķirībām abu kameru attēlos, bet precizitāte vēl pieklibo. Tās autonomās mašīnas, uz kurām ielinkoju, šķiet noteica attālumu ar kaut kādiem radariem vai lāzeriem. Anyway, lai tas daudzmaz droši strādātu, jākombinē kopā visas pieejas, un protams vēl ir problēma, ka ir vajadzīga diezgan liela datoru jauda, lai tos datus paspētu izanalizēt pirms sadursmes, kas atkal nozīmē papildus kilogramus, kas jāvadā līdzi, papildus elektrības patēriņu un papildus izmaksas.
Nē, nu skaidrs, ka jau tagad var iebūvēt n-tos drošības mehānismus, bet šaubos vai pietiekami, lai iztiktu bez cilvēka, kas skatās, kas notiek un ir gatavs jebkurā brīdī nospiest sarkano podziņu.