Pilota memuāri.

Uzraudzīt minerālvielu sastāvu ir vienkārši - pāris sensori un maza programmiņa. Atpazīt sejas ir par kārtu sarežģītāk, kaut arī ir iespējams un, šķiet, amīšiem lidostās jau vajadzētu būt sistēmām, kas novērošanas kameru attēlos mēģina atpazīt melnajā sarakstā ieliktos ģīmjus.
Bet zemē guļošs cilvēks, vienalga, ir vai nav viņam seja redzama, priekš datorsistēmas pagaidām nav atšķirams no baļķa vai pērnā gada lapu čupas (kaut, infrasarkanajā spektrā cilvēkus vajadzētu varēt diezgan viegli atšķirt, jo tie parasti ir karstāki par apkārtējo vidi, izņemot gadījumus, kad ir tērpušies ziemas mēteļos un nerāda sejas).
Es domāju, ka mierīgi varētu uztaisīt automatizētu zemes apstrādes traktoru, kas vadās pēc satelītiem un pats čolē apkārt, bet neviens neriskēs to palaist pilnīgi savā vaļā. Nožogotā teritorijā gan varētu, pieņemot, ka vietējos sīčus var pārliecināt nelīst spēlēties žoga otrā pusē. Nu, patreizējie rūpnieciskie roboti arī ir bīstami, bet tie darbojas slēgtās rūpnīcas teritorijās, ķipa četrās sienās, un tiem tuvumā pārsvarā apgrozās cilvēki, kas zina, ko dara. Tas nav tas pats, kas būtu, ja zemnieki klajā laukā palaistu automātisku iekārtu, kas pēc gabarītiem atgādina tanku.