Pilota memuāri.

Pilnīgi pieļauju, ka kādā vēstures posmā cilvēki ir bijuši laimīgāki nekā tagad, kaut arī "dzīves līmenis", tā kā mēs patreiz šo vārdu izprotam - ar visām ērtībām, mirstību un citām štellēm, ir bijis daudz zemāks. Un pilnīgi pieļauju, ka dzīves līmenis pirms gada mums bija augstāks, nekā tagad.
Tikai Vektere, manuprāt, nerunā par objektīviem faktiem/vēsturi un dzīves līmeni, bet par to, ka jebkurā laikmetā lielai cilvēku daļai ir bijusi tendence uzskatīt, ka kādreiz zāle bija zaļāka, nemaz nedomājot par faktiem, bet vienkārši emocionāli tā jūtoties. Nu - tā ir tāda psiholoģiska nosliece (cognitive bias), kas piemīt gandrīz ikvienam cilvēkam, un cilvēki to lielākoties nemaz neapzinās.

Par to pasaules/cilvēka izpratni. Pasaules/realitātes uztveres modelim būtībā ir tikai viens mēŗkis - spēt prognozēt nākotni. (No tā izriet arī presonīgā drošības sajūta, iespēja interpretēt pagātnes notikumus, spēja pieņemt lēmumus, utt.)
Kamēr pieņemtais modelis ļauj uzticami prognozēt nākotni, viss ir ok. Ja parādās modelis, kas ļauj to darīt labāk - superīgi, mainām modeli. Slikts modelis cilvēku appiš - piemēram, modelis paredz, ka Jēzus palīdzēs, bet Jēzus nepalīdz - cilvēks ir sevi apčakarējis paļaujoties uz kaut ko, kas nepiepildās, vai, piemēram, modelis paredz, ka dzīvokļu cenas tikai kāps un visi uzvārīsies, bet burbulis plīst un visiem ir baigie sūdi. Tas, vai modelī ir gigantiska hologramma, superstīgas, lielais makaronu rijējs vai buda, būtībā nav svarīgi - galvenais, cik bieži cilvēks aplaužas.