Pilota memuāri.

Nē, vīzija, protams, ir diezgan reāla, bet es bažījos par sekojošo: viss tiek norakstīts uz behavior. A.k.a. 'There is no human nature, there is no higher-self'. Tjipa mēs biheivojamies. Visas mūsu unikalitātes ir mūsos ierakstītas apkārtējās vides īpatnības. Par šito es pat postu ZM forumā iemetu. 86tajā lapā Fresko min piemērus ar suni, kas apmācīts aklajiem par pavadonu un suni, kas apmācīts kā cīņas suns - nav ne labā, ne sliktā, katrs izturas atbilstoši tam, kā apmācīts un katrs apmācītais suns izturēsies tāpat. Bet no pieredzes es zinu, ka pat divi kopš bērnības kopā audzināti kaķēni, par kuriem rūpējas vienādi, izaug atšķirīgi savā uzvedībā. Nemaz nerunājot par cilvēkiem. Tur tālāk seko piemērs ar iznīcinātāja pilotu, kurš esot profesionālis un kuram svešas valsts ciematu bombardēšana ir vienaldzīga un viss, pēc kā viņš ilgojas, ir medāļi un atzinība. Un atkal no prakses ar mūsējiem Afganistānā es zinu, ka tā nav taisnība. Un tur pie vainas ir tieši tas, ko mēs dēvējam par savu dvēseli.
Citādi pēc teorijas pat varētu pieņemt, ka tā kā visa mūsu uzvedība ir tīri sakritība, behaviours, un tāpēc nav nekādas jēgas tiekties pēc pozitīvā un konstruktīvā, jo arī tas ir tikai kaut kur noskatīts uzvedības modelis.
Nu, jā, un tad ir tas maldīgais priekšstats, ka ar laiku AI spēs rakstīt mums lugas, romānus un dzeju tā, ka mēs to spēsim izbaudīt un tas nu ir absolūti aplami. Ja takstsmēru vēl var apskatīt pēc kaut kādiem algoritmiem, tad dzejoļa jēgu - nekad. Tas man atgādina tipisku problēmu, kas zinātnei rada problēmu - kad kaut kas nav nomērāms vai nosakāms tā sākums. Piemēram, kā ar to Zero point field, kas ir homogēns un izotropisks - visur vienāds, visos virzienos bezgalīgs.

Starp citu, ja ir vēlēšanās, varu vēlāk iedot to grāmatu palasīt. Tikai rinda jāizstāv. ;)