Pilota memuāri.

15. Februāris 2017

15. Februāris 2017

Par vāju homeopātisku šķīdumu.

Add to Memories Tell A Friend
Būs jāatsāk rakstīt.
Jo tālāk, jo trakāk. Jo vairāk šķiet, ka tiek zaudēta identitāte. Nav vairs mana un tava, labā un ļaunā, pareizā un nepareizā, gribu un negribu. Ir tikai bezgalīga notikumu virkne, milzīga pasaule, cilvēku masa, caur kuru nākas manevrēt, cenšoties neaizķert un nenolauzt kādu korpusa detaļu. Taču virzienu KURĀ notiek šī kustība UN UZ KO, vairs nav iespējams identificēt. :// Un es saku - to hell with that!
Pat ja tā ir melnbaltā domāšana, šobrīd tā šķiet pievilcīgāka par krāsaino vai pelēko domāšanu. Melnbaltajai piemīt identitāte. Precīza, pat ja maldīga. Pelēkā ir vienāda, krāsainā - ļaļaļa, kaut kāda ahreņeķ puķu pļava un poniji with no regard to real life.

Brr.
Man sāk apnikt pasaules lāpīšana, kompromisi, piekāpšanās. Vienīgais, kas vēl katrā tādā gadījumā attur, ir seku apzināšanās. Bet reizēm, kad jau šķiet, katliņš tūdaļ, tūdaļ ies pāri, kļūst vienalga. Nekādu seku iestāšanās nevar būt briesmīgāka par to, ka pats nezini vairs, kas esi. Taustīšanās nepalīdz. Visa izmēģināšana nepalīdz. Tumsā iztaustot 15 tukšus ledusskapjus, pēkšņi neradīsies ledusskapju fetišs, gluži tāpat kā spēcīgā magnētiskajā laukā no kompasa nav jēgas.
Notīrīt visus bitus, nonullēt lauku, ārējo ietekmi, visu tuvinieku, radu, draugu, paziņu ietekmi, visu līdz nullei. Un tad par jaunu mēģināt saklausīt sevi.


Šobrīd [info]almighty_j ir bezvēsts prombūtnē. Cenšos viņu atrast.
Powered by Sviesta Ciba