Pilota memuāri.

Kkā besī un kaut kā štruntīgi [ir dzīvot bailēs.]

Tās pat nav bailes, tā ir kaut kāda pretīga iracionāla paranoja no hipotētiska kara, Krievijas putleriskā psihopāta, paranoja par savu veselību, veselo saprātu, finansiālo pamatu, kaut kas, kas no veselīga un kaujasspējīga čuja sen kļuvis par smacējošu smadzeņu fona troksni, kurā viss un jebkas baudāms vienmēr izplēn vai izklausās tā, ka to vēl var atlikt, ka tas pagaidīs, jo 'a ja nu rīt karš' un 'pag, vēl šitas un tas jāizdara'. Prāts vienmēr atradīs, par ko stresot bezjēdzīgi.
Es, protams, es lieliski zinu, no kuras dirsas tam visam aug kājas. Aplausi manai fantastiskajai, pārtikušajai un mierīgajai, pozitīvo pieredžu cauraustajai pagātnei, kas ļāvusi kļūt par veselīgu, pilnvērtīgu un līdzsvarotu personību.

Tā ir, vot, kādas divas nedēļas nav būts uz PAB sapulcēm.
Iekšējās sajūtas krājas un palēnām sāk dvakot.

/Jā, un Feikbuks vispār spēj iedvest ne mazāk iluzoru paranoju par citu lieliskajām dzīvēm, ekselentajiem pavasara mēteļiem, burvīgajiem jdkakla KAROČ HUIŅU.

Nekas nav dzīvot.
Viss ir izdzīvot.