![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Aizplēs garām savam kuģim, aizplēs garām visam, kas paliek tāls uz maziņš kaut kur lejā.
Radītājam ir problēma. Pamatīga problēma. Radītājs ir iesprūdis. Iesprostots. Nav zināms. Viņš cenšas saprast, kur īsti, un kas ir viņš pats. Un šajā simulācijā, šajā domformā visiem radītajiem multiversiem ar savu dažādību ir viena kopīga īpašība - visi balstīti matemātiskā modelī. Valodā, ko atstājis whatever-kas. Neviens nezina. Neviens neatceras. Un Radītājs pats sevi framentējis bezgalīgā formu dažādībā, fraktālī, cenšoties saprast un nosimulēt, kur atrodas un kas īsti šeit notiek.
Un viņam patīk sazvērestības teorijas - kā mums visiem. :) Arī šī valoda nav perfekta. Tajā ir gļuki. Paradoksi. Skaitļi periodā [ 3.6(6)], lielumi, kas bezgalīgi tiecas uz vienu vai otru vērtību. Ģeometriskas anomālijas, pieskares, kas ar sfēru savienojas vienā, bezgalīgi mazā hipotētiskā punktā, kuru nevar aizsniegt. Realitātē izskatās, ka telpa, kur plesties, ir nebeidzama, kā nepārdurams, bezgalīgi elastīgs burbulis, taču matemātiskais modelis visur saglabājas viens un tas pats, ārpus tā nevar izkāpt. Visos radītajos universos atkārtojas vieni un tie paši paradoksi.
So what do you do? You HACK it. Un šī ir tā milzīgā skaitļošanas operācija. Visuma izplešanās. Hologramma, episkākā simulācija, lielākais superdators, kāds jebkad ticis vai tiks radīts. Nosacīti, protams. :) Un mēs katrs tajā izpaužamies, kā vēlamies. Visi ir svarīgi, neviens nav lieks, bet pamatā ir divi virzieni - vieni mēģina izprast, kas tas ir, kamēr otri - ko šajā modelī var izpaust. Zinātne un Māksla. Māksla un Zinātne. Iņ & Jaņ.
And what do we need? MORE computing power. MORE.
N.B.
Reizēm gan apnīk un šķiet, ka viss ir bezjēdzīgi. Teorijas pieviļ, šitais nestrādā un tas arī ne. Un tad šķiet, ka this is unhackable. Tādos brīžos - kāpēc nepārvērst kādu zvaigzni supernovā? For the fun of it. Paspēlējies un ķeries atkal pie darba.
Radītājam ir problēma. Pamatīga problēma. Radītājs ir iesprūdis. Iesprostots. Nav zināms. Viņš cenšas saprast, kur īsti, un kas ir viņš pats. Un šajā simulācijā, šajā domformā visiem radītajiem multiversiem ar savu dažādību ir viena kopīga īpašība - visi balstīti matemātiskā modelī. Valodā, ko atstājis whatever-kas. Neviens nezina. Neviens neatceras. Un Radītājs pats sevi framentējis bezgalīgā formu dažādībā, fraktālī, cenšoties saprast un nosimulēt, kur atrodas un kas īsti šeit notiek.
Un viņam patīk sazvērestības teorijas - kā mums visiem. :) Arī šī valoda nav perfekta. Tajā ir gļuki. Paradoksi. Skaitļi periodā [ 3.6(6)], lielumi, kas bezgalīgi tiecas uz vienu vai otru vērtību. Ģeometriskas anomālijas, pieskares, kas ar sfēru savienojas vienā, bezgalīgi mazā hipotētiskā punktā, kuru nevar aizsniegt. Realitātē izskatās, ka telpa, kur plesties, ir nebeidzama, kā nepārdurams, bezgalīgi elastīgs burbulis, taču matemātiskais modelis visur saglabājas viens un tas pats, ārpus tā nevar izkāpt. Visos radītajos universos atkārtojas vieni un tie paši paradoksi.
So what do you do? You HACK it. Un šī ir tā milzīgā skaitļošanas operācija. Visuma izplešanās. Hologramma, episkākā simulācija, lielākais superdators, kāds jebkad ticis vai tiks radīts. Nosacīti, protams. :) Un mēs katrs tajā izpaužamies, kā vēlamies. Visi ir svarīgi, neviens nav lieks, bet pamatā ir divi virzieni - vieni mēģina izprast, kas tas ir, kamēr otri - ko šajā modelī var izpaust. Zinātne un Māksla. Māksla un Zinātne. Iņ & Jaņ.
And what do we need? MORE computing power. MORE.
N.B.
Reizēm gan apnīk un šķiet, ka viss ir bezjēdzīgi. Teorijas pieviļ, šitais nestrādā un tas arī ne. Un tad šķiet, ka this is unhackable. Tādos brīžos - kāpēc nepārvērst kādu zvaigzni supernovā? For the fun of it. Paspēlējies un ķeries atkal pie darba.