Pilota memuāri.

27. Augusts 2012

27. Augusts 2012

Eh, screw it: kā ir lidot ar šķīvi.

Add to Memories Tell A Friend
Viss sākas kādā naktī pirms pāris nedēļām. Un sākas tas ar sapni. Galvenā jēga tajā - jāvada lidaparāts, uz ko pirmā aizmiguša prāta reakcija, protams, ir nešaubīga: PANIKA. Vispārēja un pilnīga. Nemāku lidot ne ar lidmašīnu, ne helikopteru, HEEELP!! Mani nomierina, paskaidrojot, ka tas nav ne helikopters, ne lidmašīna, ne paraplāns. Nekas tamlīdzīgs. Un ka ar šo var lidot jebkurš, nekas nav jāmāk.

Nākamais kadrs ir sfēriskā kabīnē, kurā nav nekā, izņemot krēslu. Es joprojām nesaprotu, līdz neesmu tajā iekārtojies - krēsls izrādās sasodīti ērts un ir kuģa interfeiss, kas saziņai ar apziņu izmanto smadzenes. Tajā mirklī man DALEC. Tu vari būt akls, kurls, mēms, nocirstām kājām, norautām rokām, bez pirkstiem, ar pirkstiem, kā Source Code, nav svarīgi. Kamēr smadzenes strādā, tās ir viss, kas nepieciešams.
Nav pogu, nav kloķu, nav pedāļu. Nav ekrānu. Nav joysticku, nekā nav. Pēc tā nav vajadzības - tu lido ar PRĀTU, ar apziņu. Pirmās sajūtas saslēdzoties - lidaparātam ir kas līdzīgs mākslīgu neironu tīklam, caur kuru tu redzi, jūti un dzirdi 360 grādos visās - X,Y,Z - asīs. Nav "aizmugures". Kā ir redzēt visos virzienos vienlaicīgi - grūti aprakstīt. Tas viss līdzinās videospēlei uz pārmērīgi liela ekrāna vairāk kā jebkam citam. Pārējais paliek perifērajā redzē. Taču, ja esi akls, kļūsti redzīgs. Jebkuri mērījumi - navigācija, zvaigžņu kartes, laikapstākļu frontes, augstums, ātrums, attālums, leņķis, trajektorijas, JEBKAS - acumirklī ir tavā prātā. Nokalibrēts. Ja domā jūdzēs, dabūsi jūdzes. Ja kilometros - kilometrus. Ja nepieciešams kaut ko parādīt citiem - momentā tas ir vai nu hologrāfiskos ekrānos, vai viņu apziņā pa taisno.
Bet pats fantastiskākais ir lidošana. Tu JŪTI. Tas ir tāpat, kā mest basketbola bumbu grozā - to var jebkurš, bet meistarība prasa treniņus. Vienlaikus nav jāzina, vai lidaparāts izies cauri tiem tur elektrības stabiem vai klintsradzei šķērsām. Tu iekšēji SAJŪTI savus gabarītus un acumirklī zini - jā vai nē. To štruntu varētu nosēdināt starp divām sērkociņu kastītēm orkānā ar pusmilimetra precizitāti palēninot gaitu no 200 000 km/sec līdz nullei. G-spēki ir indikatīvi, ātrums ir neaprakstāms, leņķi un trajektorijas - tik slimas un perversas, cik spēj tās iztēloties. Interesantākais - nav reakcijas laika, kā tas būtu, uz ceļa pamanot objektu un spiežot bremžu pedāli. Te reakcijas laiks ir bezgalīgi mazs lielums. Ja atslēdzies no interfeisa, disks karājas gaisā un pāriet, cik saprotams, autopilota vai standby režīmā. Man šķiet, es varētu ņirgāties par izšautu zeme-gaiss raķeti, lidojumā turoties centimetru no kaujas galviņas un paspējot aizbēgt vēl pirms detonācijas.

Divas dienas nostaigāju, nevarēdams izkāpt no tās sajūtas. Ikviens mehāniskais transportlīdzeklis tobrīd šķita kā viduslaiku rati īsti pēc riteņa izgudrošanas. Joprojām mazliet šķiet. Un es ilgi domāju, vai to vispār piefiksēt vai paturēt pie sevis.
Powered by Sviesta Ciba