Pilota memuāri.

Vērtīgākais šādos braucienos ir tas, ka tu atgūsti sevi tādu, kāds esi. Bez izlikšanās.

Un ir interesanti stāvēt uz radioteleskopa augšējās platformas prātojot, KĀ, pie velna, viņi to visu spēja UZPROJEKTĒT un UZBŪVĒT toreiz, 70-tajos. Kā visu to monstru varēja vadīt bez neviena īsta datora?
Saule izlemj paspoguļoties Žiguļa svaigi hromētajos moldingos un pakaļējā bamperī, kad tai apnīk slēpties aiz mākoņiem. Džirtu tas neinteresē. Džirtu interesē tikai stūres brīvgājiens un tas, ka tuvo gaismu relejs mēdz nenostrādāt. Sprādzēties nav jēgas, tā ir tikai formalitāte, jo ceļš no Irbenes ir tikpat tukšs kā padomju laikos un, galu galā, pat restaurētā žigulī drošības jostas ir tāda pati formalitāte..
Toties man no prāta joprojām neiziet bezgaumīgi sarkanās ķieģeļu raksta tapetes padomju militāristu tipveida dzīvokļos. Jā, arī tās drīz vairs nebūs. Pilsētiņu ķieģeli pa ķieģelim jauc nost, stiepjot uz lūžņiem metālu. Lielos ģeneratoru motoru blokus, kas apgādāja visus šejienes objektus ar strāvu, laiku pa laikam viens otru dublēdami, gan tik viegli neaizstiepsi.
Rudbāržos - nokavēts. Raķešu bāzes vietā palikusi vien gigantiska grants čupa un mazi, pārdesmit metrus dziļi ezeriņi tur, kur bija jābūt raķešu šahtām. Igauņu bāleliņi labi pastrādājuši, jā
Vaiņode arī vairs ilgi nenoturēsies. Viens kupols vēl nosegts, viens atārdīts līdz pusei, vēl viens - pilnībā. Gruntsūdeņi gandrīz līdz pašai virsai, pārējais zem ūdens. To, ko padomisti ar vērienu cēla, mēs ar vērienu nopostām.

Nekas nav mūžīgs, tā Tu teici?

( bildes )