Pilota memuāri.

- Kad tad trakos, ja ne jaunībā.

Un kas vainas trakošanai vecumdienās?

Visgrūtākais ir pēdējais posms. Posms, kurā tev pašam ir jāizdomā, jāuzbūvē, jāsalodē un jāeksperimentē. Un nedrīkst padoties pat pēc neskaitāmām neveiksmēm. Un tas ir tik sasodīti ellīgi grūti - taustīties pa tumsu.

Bet Balva ir tā vērta.


Un vispār viss, kas nāk grūti, smagi un ilgi, ir absolūti tā vērts. ;)

Un tagad es sagruzījies iešu gulēt, lai no rīta šo ierakstu izdzēstu. Zajebala man taustīties tumsā. Kāds vismaz varētu pateikt, vai es daru pareizi vai nepareizi.

Rimstošu svārstību vietā ir haoss. Tik šauri impulsi tranim nepatīk, bet pats galvenais (!!!) - nav jau nah__ skaidrs, KĀ tas viss strādā. Vajag tā, vai vajag šitā. Vai kā vajag. Vot, izķidāt tādu zaļo kasti lupatā. Izpētīt spoles konstrukciju, slēgumu, signālu, frekvences modulāciju, izmantotās detaļas un mezglus. Dokumentus. Un es to nesauktu par izpēti, nedz arī par rūpniecisko spiegošanu vai vienalga ko. Vienkārši ir jāzin princips. A mēs te mīklas minam, kamēr laiks iztek. Un nekas tā nemotivē, kā neziņa par to, vai vispār eksperimentē pareizā vai nepareizā virzienā.