Pilota memuāri.

Šis ir viens no tiem vakariem, kuri man dikti, DIKTI patīk. Viens no tiem, kuros laiks vienkārši pazūd. Cikos bijām pie bračkas, es nemaz neatceros. Atceros tikai, ka pēdējais vilciens aizvēra durvis pārdesmit sekundes pēc tam, kad aizelsušies atkritām krēslos.

Piemēram, tā bildīte tur augšā.. Izdrukāt, ierāmēt. Un katrreiz, kad/ja mājās velk uz kašķi - ar pirkstu uz bildi. Smiekli, smaids un viss niķis vējā. Un šitādas bildītes pa visu māju, katru ar savu jēgu un messidžu. :)
Un vēl jau miljons tēmu skartas. Bet, kad jūties komfortabli, tad laiks paskrien nemanot. :) soulmates, i guess. Tā mēs tur tās puzzles kopā likām.

Gaidu, kad (at)sāks lipt sniegs. Jāpabeidz iesāktais sniegavīrs. Pirmais eksemplārs atkusnī noturējās mazāk par 24h, šim, jācer, būs ilgāks mūžs, vienīgi tas, ka vakar pirms prombraukšanas nočammājos, kaut būtu varējis pabeigt.

/UPD. Done. Nav tik smuks, kā iepriekšējais, bet tomēr. ;)