Pilota memuāri.

Seni draugi ir.. seni. Daži no viņiem ir TIK seni, ka jau piederīgi Ancients kategorijai. Viens tāds šovakar uzradās vārtu priekšā. :)
Un, kā jau tas tādās reizēs gadās, vārds pa vārdam, teikums pa teikumam, vēl pāris līkumi ar Scirocco un - opsā! Pusviens naktī. Kur pazuda tās 4 stundas, tā arī nav skaidrs.

Bet es ļoti labi atceros, kur izkūpēja roughly četras citas stundas tādā pašā vīzē. Nothing to worry about, it's what's supposed to happen.

Ar vardarbību neko nevarot atrisināt. Tiešām?

Es, piemēram, līdz nāvei SISTU viņus visus. Sistu printeru ražotājus un kartridžu uzpildītājus, sistu veļasmašīnu izgatavotājus un mobilo telefonu jefiņus. VISUS. Nešķirojot. Projāmejot, iespējams, arī dažs inženieris-projektētājs dabūtu pa muti no manis.

KĀDA HRENA PĒC ir jāražo, piemēram, kartridži, kuriem ir 30 kontaktu grupas un čips, kas skaita izdrukāto lappušu skaitu un ziņo printerim par kļūdām katridža vadībā?!!!??! NAHUJ? Nē, nu jā, labi, es zinu - lai piespiestu pirkt oriģinālos HP kartridžus. BET NAFIG?! Printerim būtu jābūt vienkāršam kā cirvim, bez visādiem digitāliem navarotiem, no kuriem jēgas tāpat nav. To, vai kartridžs ir pilns vai tukšs, tāpat vislabāk var noteikt, nosverot.

Btw, - kāds neredz, man pa nāsīm dūmi nenāk?

"Uzvarai nolemtie".

Paņēma. Paņēma kā mazo susuriņu. Drausmīgi emocionāli spēcīga. Vienā kadrā mazs puisītis blakus mammai pie barikāžu ugunskura. Tā iedomājos - he, viņš tagad ir manā vecumā. Bet sajūtas neizplēn.