Pilota memuāri.

Sabiedriskais transports, bez šaubām, ir lieliska lieta. Tas ir lēts, ekonomisks un pat ērts. Taču riebums pārņem ikreiz sajūtot, ka transporta līdzeklī brauc narkomāni.
Jauna sieviete, ap gadiem 30, iekāpj tramvajā un pirmajā brīdī nemanāmām, grīļīgām kustībām tuvojas divvietīgai sēdvietai. Seju neredzu, taču, lai arī viņa izskatās kopta, rētas uz kājām un ceļgaliem ir pirmā pazīme, ka kaut kas nav kārtībā. Ķermenis ļengani atgulst krēslā, ar vienu roku atspiežoties pret sēdekli. Nosēdēt viņa, kā jau visi heroīna lietotāji, nevar - tas gaļas blāķis neklausa. Lēnām, par dažiem milimetriem elkonis slīd manā virzienā. Acis aizvērtas halucināciju reibumā. Gandrīz liekas, ka viņa nogāzīsies no krēsla. Bet šie lietotāji vienmēr savācas pēdējā brīdī, lai arī šķiet, ka viņi neko neredz un nejūt. Izdevīgā mirklī pieceļos un nostājos vagona aizmugurē, gaidot savu pieturu.

Derdzas. Niknums pārņem iedomājoties, ka kaut ko tik skaistu un visvarenu, kā paša prātu var apdullināt un saduļķot ar prastu , baltu pulverīti. Kā VISPĀR var atļauties sev ko tādu nodarīt? Ķermenis sūta un saņem nepareizus, izkropļotus signālus, smadzeņu darbība apziņas līmenī nojaukta un šis viņš vai viņa vienkārši peld savā karuselī. Drausmīgi.