Pilota memuāri.

Kā es smejos, šogad man var dāvināt visu. I mean, pilnīgi jebko - podus, flīzes, cementa maisus, grīdlīstes, termometrus, spuldzes, vāzes, kūdru, armatūru, skaidenes, nu, visu, kas vien ienāk prātā. :D

Pēdējā laikā daudz filozofēt nav sanācis. Vakaros nogurums un miegs mācas virsū kā jūra, rītos gumija netiek stiepta - ārā un pie darba. Un, ja jāupurē daļa tagadnes nākotnes labā, tad tas tiks darīts, atpakaļ neskatoties un neko nenožēlojot. Vienalga, kā dzīvojam, bet tā tomēr ir dzīvošana. To nevar atlikt un nevar atcelt. Tas ir nerimstošs process un man nav ne jausmas, kas no tā galā sanāks. Bet kaut kas jau sanāks tik un tā, vai ne?