Pilota memuāri.

No citiem braucieniem šis ne ar ko īpašu neatšķīrās. Vidējs ātrums (virs 22km/h), Ģertrūdes ielas trotuārs, vienā pusē savu baiku pret koku atslējis kāds čalis, otra puse brīva. Saglabājot lidojuma trajektoriju, pārkārtojos uz labo pusi. Pēkšņi burtiski acu priekšā veras juvelierveikaliņa stiklotās plastmasas durvis. Zibenīga reakcija, nostrādā Fever disku bremzes, man pašam emulējot ABS režīmu - rati neizslīd un pelēkvioleti dzeltenā lapsene apstājas dažus centimetrus no izbīlī sastingušās jaunās sievietas. Viņas sejā redzamas bailes.
Es tikai lietišķi novērtējot situāciju izmetu: 'milene', un nedaudz padodot atpakaļgaitā apbraucu pārīti.

Šī ir jau n-tā reize, kad tieši pieredze izglābj man ādu. Parasts velobraucējs šādā situācijā būtu norakstīts ar garantiju.

Tās ir tādas savādas skumjas. Pasīvas. Ritmiskas kā viļņi liedagā, kas vienmērīgi skalojas pret krastu. Vai nu tu paspēj paraut pēdas smiltīs, vai arī aizsapņojies ļaujies tam, kas notiek.

Bet kas notiek?

..rīt atkal uz darbu.