Pilota memuāri.

Ok. Uz brīdi pieņemsim, ka esmu slinks & stulbs. Nu, vismaz slinkāks un stulbāks kā parasti. Tātad, pārlieciniet mani, kāpēc iet vai kāpēc neiet parakstīties par izmaiņām pensiju likumā. Godmaņblice brēc, ka šādas korekcijas dažu gadu laikā sagraušot sociālo budžetu kā tādu, savukārt Štokijs, Kokins, Pabriks & KO apgalvo, ka vajag optimālāk iekasēt nodokļus un vēl sazin ko optimizēt, acīmredzami, viņiem variantu netrūkst...

Tātad, gribu dzirdēt racionālus argumentus PAR un PRET ar paskaidrojumu, kāpēc aizstāvat to vai citu viedokli.

Kārtējā šausmene. Pie kam, es neko tādu nepasūtīju. Šīsnakts stāsts par degradējušos indivīdu bariņu, kas dzīvoja uz kaut kādas salas vai tiešā okeāna tuvumā, Mežaparka videi līdzīgā mežā, kurā pilns ar pamestām, no viensētām atrautām koka ēkām, kādas raksturīgas 40-50 gadu apbūvei. Faktiski tas bars bija narkomāni, prātu zaudējuši hipiji un citas padibenes, iespējams, savulaik inteliģenti cilvēki, kas sajukuši prātā un no civilizācijas noslēpušies nekurienē. Tos, kurus šajā grupā ķēra 'normālība', viņi vienkārši brutāli medīja un nogalināja. Ar lāpstām, laužņiem un citiem truliem priekšmetiem.
Skats principā no 1.personas, bet tikai kā 'observer' - novērojošajam. Varbūt tāpēc nelikās tik kardināli briesmīgi.

Pamodos sešos. Tā arī neizdodas kontrolēt savus sapņus.

Ja nu ir kāda lieta, kas man patīk tikpat ellīgi kā ņemšanās ar elektroniski-tehniskām lietām, tad tā ir klejošana senos un ne tik senos fotoarhīvos. It īpašu pazīstamu cilvēku. Protams, arī savos. Tā ir iespēja ieraudzīt, ka plūst laiks un mainās cilvēki. Kā mēs topam par tiem, kas esam. Un, galu galā - kas mēs īsti esam..

Ko tik es neatdotu par šādu iespēju. Tā ir apmātība.

[UPD] Aj, labi. VIEKĀRŠI ATDODIET MAN VISAS SAVAS FOTOGRĀFIJAS! That's it.