Pilota memuāri.

Bieži tā negadās. Vēl precīzāk - tā negadās gandrīz nekad. Šodien Aplī aizmirstu atslēgas. Cik interesanta sajūta ir, kad pēkšņi vairs nav māju, un pietiek pilnīgi ar to, ka tajās netiec - efekts ir tāds pats. Tā nu gaidot kādu citu ar atslēgām, sēdēju turpat parciņā uz soliņa, līdz piefiksēju, ka neko neredzu. Bilde ir, skaņas nav. Nē, drīzāk nav attēla kā tāda. Skaties uz baltajām smiltīm rotaļu laukumā, bet neko neredzi. Acīmredzams aklums. Un pa brīdim pamosties. Vienā šādā brīdī piefiksēju, ka mazuļi gan ir interesanti - viens, pavisam mazs, kaut kā ierāpies starp diviem stabiem nostieptajā virvju tīkla acī, skatās apkārt. Tad pēkšņi sejiņa savelkas bēdīgā grimasē un mazais sāk raudāt. Ne no kā. Izrādās, viņš netiek ārā. Un vispirms nemēģina kārpīties laukā paša spēkiem, nemēģina saukt palīgā turpat blakus esošo māsu. Nē. Raud un gaida, kad mamma nāks palīgā. Nu, ja. Turpat blakus tēvs ar dēlu spēlē futbolu. Fonā ir mana māja. Var tikai apjaust, ka tā kādreiz bijusi skaista, ar dekoratīviem mūrējumiem fasādē, pārdomātiem krāsu salikumiem un dzidrām, tīrām logu rūtīm baltos rāmjos. Mjā. Interesanti. Cik ātri gan skrien laiks. Tikai mēs to nejūtam.

...nejūtu.