Pilota memuāri.

..Un kāds gan tur brīnums. Bija skaidrs, ka Bearden'am ir taisniba. J. Bedini, Adamsam, Grey'am un Teslam jau nu noteikti. Esmu veiksmīgi uzbūvējis Adamsa motoru, vienu no visvairāk nomelnotajām, pretrunīgākajām iekārtām, pie kam ne pēc obligāti pēc rekomendētās metodes, piemēram, izmantojot ļoti stipros neodima magnētus - tādus, kādi atrodami kompju cieto disku iekārtās.
Un nu pie lietas. Ap ko un ar ko tad es te aizraujos pēdējā laikā, ka pasaule un viss kļuvis tik maznozīmīgs, ka ja sastaptu mani kaut kur uz ielas, es droši vien ar viltīgu smīnu vērotu apkārt notiekošo. Un kālab gan ne - kad izdodas atklāt šādu patiesību. Nē, tas nav Matrikss, tas ir vēl skaistāk. Un jo īpaši tad, kad tas darbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē. Proti - mums visapkārt ir gaiss, kas būtībā ir retinātas slāpekļa, skābekļa, ogļskābās gāzes un kā tur vēl molekulas. Un starp tām ir tukšums - nekas. Un šis 'Nekas' (noteikti rakstāms ar lielo burtu un kuru mēs par tādu arī uzskatām) gluži vienkārši ir prātam neaptverama, nenormāla enerģija. Tas arī ir viss. Visas izslavētās 'mūžīgo dzinēju-ķerto analfabētu' iekārtas, kas spējīgas darbināt pašas sevi un vēl dot jaudu izejā, izmanto tieši šo enerģiju. Tur nav nekā neparasta un nekā neiespējama. Visām tām ir raksturīgas iezīmes, kas spilgti izpaužas arī šobrīd man uz galda dūcošajā prototipā (vajadzētu būt kaut kur ap 3000 apgr./min.) - iekārta darbojoties nevis sasilst, bet ATDZIEST (!!!) un (es zinu, tas izklausīsies paradoksāli, bet ticiet man, tā ir - es par to pārliecinājos) jo vairāk enerģijas no tās tiek paņemts, jo mazāk (sick) tiek patērēts no to barojošā elementa. Reiz iedarbināta, iekārta var teorētiski darboties mūžīgi. Nu, labi, nē - izdils gultņi. Lūk jums mūžīgais dzinējs, kas patiesībā nav diez ko eksotiskāks par vējdzirnavām, kad izprot tā darbības principus. Šobrīd tas tā smuki lādē sekundāro bateriju, spriegumam uz primārās (barojošās) baterijas praktiski nekrītoties (lēkā turpu šurpu par volta desmitdaļu). MOSFET tranzistors un spoles, kas pastāvīgi dod impulsus, ir aukstas kā akmens. Nekāda siltuma.

Tagad priekšā ir lielie mērijumi (jāmēra reālais strāvas patēriņš primārajā ķēdē, izmantojot sprieguma kritumu uz 0.33R pretestības, pieslēdzot osciloskopu), lielāku iekārtu būve - tādu, kas spētu aizvietot Latvenergo elektroenerģiju un jebko citu. Jāiemācās izmantot visa tā izejas jauda, kas ārā nāk gan kā griezes moments (rotējoša ass), gan arī kā impulsi barojošo bateriju un reālo slodžu jaudai.

Ak, jā, un vēl - es vienmēr esmu gribējis dzīvot pasaulē, kur viss ir par velti. Daba mums, kā izrādās, ir devusi visu par velti. Bet tas, ko gribēju minēt - šis prototips ir 100%īgi būvēts no drazas. Nekas no visām detaļām nav pirkts. Tie ir vecu telefona releju spoļu serdeņi, mirušu datoru barošanas bloku tranzistori, sen nokalpojušu peļu optiskie sensori, beigtu transformatoru vadi. Un tā tālāk. Šī iekārta man ir izmaksājusi apaļu nulli.

Iespējams, es esmu atradis aizraušanos uz mūžu. Revolūcija ir sākusies!