Pilota memuāri.

Jap. Tas nu ir noticis. Atkal ir iestājusies mēness tukšā puse - man ir garlaicīgi. Nē, pat ne garlaicīgi, vienkārši nekāda kaifa. Tukši. Apātiski. Pē. Vajadzētu kaut ko sameistarot vai kaut kā citādi sevi izklaidēt, bet man īsti nav iedevesmas. Sevi esmu izsmēlis. Pat pūls nesniedz gandrīz nekādu baudījumu.
Tik daudz iespēju: varētu palaist 'akvāriju-reaktoru', pieregulēt vellim šo un to, uztaisīt kādu plati, pagatavot kādu maltīti, kurā obligāti jāizmanto tobasko mērce (piešauj dzīvei asumu), sākt restaurēt skandas, pārskatīt bilžu arhīvus or WHAT? Varbūt adrenalīna manās asinīs par maz? Par maz garšas. Garšo pēc saules izdedzināta tuksneša smiltīm, kurās neaug nekas. Kāda vella pēc man vispār kaut ko vajadzētu darīt? Nē, bet ne tāpēc, ka varētu nedarīt. Vienkārši - kāpēc? Par šo es nekādi netieku gudrs. Uznāk. Uznāk un viss.

Papildinot. Rīkoties mani piespiež vai nu tikai galējas situācijas vai apsēstība. Un abas iepriekšminētās ir izteikti reta parādība. Ja kāds man jautātu, kas ir mani sapņi vai kur tie mīt, atbildi visdrīzāk nesaņemtu. Nekad neesmu to tā spilgti izjutis, tāpēc nezinu. Varu būt viss, bet neesmu nekas. Izzūdoša vīzija. Tā man šķiet.