Pilota memuāri.

Tikai vienu. Vienu lietu nepārdodiet! Dvēseli. Liels, izgaismots plakāts aicina: 'Nopērc dzīvi!'. Tur, protams, ir citi vārdi - saldi kā medus, kā saldējums. Bauda redzei, hipnoze smadzenēm. Jā, un es arī, es arī, es arī! Man arī gribas, paskat - redz, kur viņiem visiem taču ir! Ar ko lai es būtu sliktāks? Stop. Prāta klusumu pārtrauc skaidri vārdi, bez pavēles. Saprāta balss. Sirdsbalss.
Ieklausos, dzirdu, saprotu. Bet iesprūstu kā pūks šaurajā bezizejā. Man jānomierinās. Jāļauj, lai šī sajūta izgaist. Tas notiek lēni.


Un tomēr - nē, dvēsele man neizputēs. Es visu naudu lieku stutēs.

Atkal ir, par ko padomāt. Par ko palauzīt galvu. Aiziet tas, ko es saucu par Ze Main Process, - nesaņemtas atbildes ir tā katalizators, un tas principā nav apturams. Tātad, eksistē kaut kāds 'time-out' periods, kurā nedabūjot zināt/prast kāroto, smadzeņupods palaiž globālo simulatoru - ļoti varenu , izdomātu rīku. Skaitļo, domā un fantazē atbildes bez gala. Atmetot aizspriedumus, cenzūru un visu, kas varētu sniegt sagrozītus atrisinājumus. Vai līdz galam neatrisinātus. Atsevišķos gadījumos tas darbojas pat miegā. Visnotaļ interesanti - patīk man šī kutinošā, neaprakstāmā sajūta. Lai nu kā, bet vēl un vēlreiz secinu, ka ārpus vienkāršo lietotāju rāmjiem, kas reizēm vai bieži klabina savas klavieres, kaut kur Tīkla plašumos mitinās interesantas būtnes. Vai arī Tīkls ir [to] neizbēgama sastāvdaļa. Varētu sacīt pat, ka tās ir sava veida medības, kurās nav nekā cita, kā tikai prāts pret prātu. Apziņa pret apziņu, dvēsele pret dvēseli. Tīrā formā. Un Tu nekad nezini, pret ko spēlē un kas ir Spēle. Lielo vairumu klejotāju atpazīt un atšifrēt ir viegli, taču tās reizes, kas liek neviltotā interesē pacelties manām uzacīm, viennozīmīgi ir interesanti gadījumi. Visi kā viens. Tos var sajust. Redzēs, kas nu būs.