Pilota memuāri.

Šovakar, plkst. 22.10, TV3.

Pēcvārds:

Tas, ko es saucu par Pirmsākumu, nebija stulbs, ja vispār var lietot šādu apzīmējumu kaut kam tik varenam. Tam nepiemita nekas tik izteikti cilvēcisks, nedz arī kaut kādas absurdas, nedaudz perversas tieksmes uzurpēt varu, kontrolēt Visumu, visus un visu tajā. Nekādu marionešu rotaļu. Nekādas elles un paradīzes. Un (!!!) nekāda Sākuma un Gala. Tikai tādas iezīmes, lai mēs spētu aptvert šiem procesiem doto vārdu atšķirīgās nozīmes. Un tas viss tikai tāpēc, ka jebkas, pastāvošs jebkādā formā, ir daļa no šī 'Objekta' un tādējādi ir mūžīgs. Tāpēc lai iet ieskrieties mormoņi, 7 dienas adventisti, kristieši, jezuīti, pareizticīgie, musulmaņi un pārējie 'ticīgie'! Kaut jel reizi būtu paskatījušies un pavērojuši procesus sev apkārt, domājuši paši un paši uzņēmušies atbildību, nevis akli pakļāvušies viltus praviešiem un mūžseniem 'svētajiem rakstiem'. Un piemēri ir visapkārt - ikviens sīkākais atoms ir mūžīgs. To sagraujot, šis 'štruntiņš' pārvēršas milzīgā enerģijas daudzumā, kuru atkal var integrēt atpakaļ matērijā...

Baigi ērti - nodzīvo vienu dzīvi, un viss, ne? Nav tā kā par daudz vienkārši? Baidos, ka tik elementāri vis tomēr nebūs. Priekškars neaizveras. Ja dzīve ir darbs, tad pēc jebkura darba ir atvaļinājums vai kaut vai pīppauze, bet pēc tās - atkal darbs...

Šī diena ir, BĻ®, IDEĀLA! Mani izpumpē sausu kā pēdējo piepi! Un ja šitais notiek mazā mērogā, tad man ir pilnīgi skaidrs, kas ar kredītiem notiek valstiskā mērogā. Pie kā tas novedīs - to es te pat nepieminu, tas jau tāpat ir skaidrs. Šis vienkārši kalpo kā uzskates līdzeklis. Stulbie cilvēki! Tas vienkārši pieradina pie [iluzoras] vieglas dzīves. Čoms nupat kompi sadauzījis, kā izrādās. Pirks jaunu.
Turklāt! Turklāt vēl jāpierauj vēl vien nakts maiņa. Jeblis!!!! Jā, ko tik naudas dēļ nedarīsi.

Jā, un te ir jauna preču zīme 'Da TBZB™' - spelings: 'Da TūBēZēBē'!!!!! Nozīme jums visiem tāpat skaidra...
Es vienkārši esmu pārāk labs. Un pārāk stulbs. Un pārāk nelaimīgs. Un vispār!!!!!!!!

Tā. Tas jau kļūst nopietni. No atkarīgiem un neatkarīgiem avotiem (t.i. ne no viena vien cilvēka) ir nācies dzirdēt, ka manas piezīmes aizvien biežāk kļūst sarkastiskas, ciniskas, reizēm pat aizskarošas un uztveramas personiski.

Jā. Apzinos. Reizēm pat mēģinu piedomāt. Labi. Bet par ko man priecāties, par ko būt laimīgam un allaž labā noskaņojumā? Šādi mirkļi ir īsi un reti. Visā pārējā laikā kā ūdeņi ir pilni ar Otrā pasaules kara mīnām - pieduries un atrausies ne pa jokam. Tiklīdz notiek izvēle par labu alternatīvai, ļaudis uzreiz parausta uzaci un uzdod kaut kādus jautājumus. Iespējams, pavisam nevainīgus, taču pacietības krājumi izsīkst straujāk nekā viņu neremdināmā ziņkāre. Reizēm motīvi rodami slēgtajā daļā un tos es nevēlos paskaidrot, ja vien mani īpaši neizved.

Piemērus es neminēšu. Tas jau būtu šauts pār strīpu.