Pilota memuāri.

Cilvēkiem patīk strikti nodalīt labo no ļaunā. Pareizo no nepareizā, ticamo no neticamā, nezkāpēc neaizdomājoties līdz tam, ka pastāv kaut kāds apgabals, kurā viss vēl nav strikti noteikts. Kur peļama un 'slikta' rīcība vēl par tādu nav kļuvusi un labie darbi ir tikai ceļā uz atzīšanu. Reģions, kur viss vēl ir tīri teorētisks, kur vērtība tiecas uz kritisko robežu, to tomēr neaizsniedzot. Piemēram, šopliftings pats par sevi ir fui-fui-fui, slikta lieta, slikta lieta! Zādzība. Pēc krimināllikuma - sodāma. Tomēr veikalam, no kura gādīgais 'pircējs' slepus iznesis grīdas slotu vai nazi, tas nodara nulle komats nulle štrunts procentus zaudējumu. Necik. Iegūst pircējs, veikalnieks faktiski nezaudē, peļņu konkrētais priekšmets praktiski nenes. Jā, jūs tur varat burkšķēt 'bet kas notiks, ja visi tā sāks darīt?!' Uzreiz pasaku - tā nenotiks. Visi nekad tā nesāks rīkoties. Otrs piemērs - uz nāvi slims vēža pacients. Apmaksāt viņa vizītes pie ārstiem - labs darbs, taču bez jebkādas jēgas, reāla iznākuma.
Es mēdzu uzturēties šajā pasaulē, kur soļi sniegā neatstāj pēdas, ūdenī iesviests akmens neizšūpo mazus, koncentriskus vilnīšus, kur ledus ir plāns kā naža asmens un cilvēku aprises miglā, kas rītos nepazūd un vakaros nenolaižas, ir nedaudz izplūdušas reizēs, kad nākas tur kādu sastapt. Taču ļaudis, kas tur uzturas, savos prātos ir ģēniji, kas vai nu apzināti nonākuši tur, kur ir, vai arī slēpjas, bēg. Viņi spēj apvienot sevī labo un ļauno, izmantot to produktīvi. Un mēs satiksimies tur - krēslas zonā.

Un tagad kaut kas iz dzīves. Ar savu vajadzību veikt melnbaltu izdruku no Corel Draw 12, obligāti ar lāzerprinteri uz glancēta fotopapīra, stāvu rindā CopyPro centrā, Aspazijas bulvārī. Daudz klientu, maz apkalpojošā personāla, visiem deguni gaisā, viņu vajadzības ir karaliskas, turklāt neviens nekur nesteidzas. Pēc pārdesmit minūtēm, griezdams zobus, metos ārā no šī elles iestādījuma, lai turpat ap stūri esošajā Kopijas.lv veikaliņā izmēģinātu laimi. Jē, 'veicas'! Tāda pati rinda, tika 2 cilvēku izpildījumā.. kaut kāda sieviete grib iesiet savu maģistra darbu: 'Ziniet, studēju BA "Turība" [=esmu pasaules naba], man vajadzētu savu maģistra darbu izdrukāt. A kas man jums jādod? Disks, diskete? [Samaksā, iet prom, tad pagriežas un jautā] Jums nebūtu kāds maisiņs, mapīte, ārā līst un blā blā blā... Jā, vai nevarētu..? ' A pa muti, **ce?! Pardon, atvainojos par rupjību, bet mani NOGALINA! Pilns ar tādiem iedomīgiem, garlaicīgiem mietpilsoņiem, kas iedomājas nezin ko no sevis. Nošaut! Kad es kaut ko daru, man ir tieksme visus šķaidīt pa malām. Un, ja man traucē, kļūstu dusmīgs. Ja kļūstu dusmīgs, tad arī agresīvs, kas gan neizpaužas brutāli fiziskā formā, drīzāk gan ellīgā rīcībā. Un pēcāk mani var izvest pat kaut kādu sīku šmurguļu pokemonu 'cmuxās BiUzHAs ~:)**' dr.lv galerijās, kuras citādos apstākļos pat nepamanītu.

Nosprāgstiet! Man no pilsētas vajag vien tās infrastruktūru - platjoslas pieslēgumu, komunikāciju, veikalus un tirgu, transporta sistēmu un tamlīdzīgi. Pat negribu justies kā King of The Hill, vienkārši nebūt sīkai sūda skudrai, kuru apkalpo tādas pašas skudras ar visām no tā izrietošajām sekām. Lauku veikaliņā vismaz var sajusties kā cilvēks, nevis fasēts gaļas gabals un konveijera letes.