Pilota memuāri.

Ar atpakaļ es šeit domāju Rīgu. Ir tā, ka atgriežoties šeit un ienirstot atpakaļ pilsētas dzīves apritē, kaut kur rodas negācijas. Varbūt tāpēc, ka šeit ir tik daudz citu cilvēku, ar kuriem sevi salīdzināt, iedomājoties, ka šie ar kaut ko ir labāki. Vai sliktāki. Lai nu kā, bet brīžos, kad šīs negatīvās emocijas nav iespējams izlādēt uz tiem pašiem ļaudīm, to var darīt šeit. Un pie kam - visai sekmīgi.
No otras puses - ir tik patīkami un jauki pamosties gaišā, tukšā istabā, kurā atrodas vienīgi gulta, kurā guļu, pacelt galvu no spilvena un ieraudzīt, ka otrpus istabai sakrauts tumšais lamināts, griestu krāsa, tapetes, flīzes un visādi citādi nieciņi. Parēķinot, cik naudas esmu visā tajā jau ieguldījis, nonācu pie secinājuma, ka man nemaz nav TĀDAS naudas. :D

Toties sāk satraukt vēsie rīti un aukstās naktis. Mātei dabai nepavēlēsi, bet ai, kā vajadzētu.

Pēdējā laikā es naktīs redzu murgus. Tas ir, lielākā daļa sapņu ir murgi. Krāsaini, pilni spraigas darbības, bet tajos mūžīgi ir kaut kādi ļaunie tēli, kurus nevar uzveikt. To rētas sadzīst zibens ātrumā, ja tie ir cilvēki, ja androīdi vai kaut kādas mašīnas, tad neiespējami izjaukt to mehāniskās funkcijas. Es vienmēr esmu praktiski neapbruņots un spiests bēgt. Nav spridzekļu, šaujamieroču, auksto ieroču, nekā. Vai arī tie izrādās neefektīvi.
Īsāk sakot, sapņos visu laiku notiek kas nelāgs. Protams, es to nemēģinu tulkot, taču tur varbūt ir kaut kāda jēga?