Pilota memuāri.

..ar šo laikam sākas katrs stāsts. Arī manējais. Tad nu tā. Konstatēsim faktus. Šī ir jau otrā web vieta, kur mitinos, pirmā bija un joprojām ir cf.lv, uz turieni mani atvilka Daiga, ja nemaldos. Šī vieta, turpretī, ir Ingas nopelns (nevarēji ieslēgt anonīmo postošanu. NĒ, NU NEVARĒJI!!).
Lai kā tur arī nebūtu, nav ne mazākās garantijas par to, ka es šeit dzīvošos ilgi un regulāri. To rādīs laiks. Tāpat šeit vairāk mitināsies mana cilvēciski emocionālā puse. Lai gan tas, protams, arī ir bez garantijas. Galu galā - virtuālā telpa reizēm ir īstāka par reāli eksistējošo. Tā vismaz liekas man.

Tā kā šis ieraksts grims aizmirstībā visai drīz, lai pēc tam kalpotu kā vēstures liecība, tad paziņoju, ka tie, kas zina par T3 eksistenci - jūs esat viņu atraduši.

Sākas jau atkal! Lai izmainītu čorto stilu, jādabū heksadecimālo krāsu kodu kalkulators, citādi hrenviņzin ko vēl te sadarīšu un pārvērtīšu visu par pilnīgu bezgaumību.

Nē, es neesmu lauzis apņemšanos. Šī ir cilvēciskā puse, kas runā par tehniskām lietām!

Secinājumi: Mans brālis neatbilst ne sociāli emocionālajām, ne sanitāri higiēniskajām normām. Esmu saķēris acu iekaisumu, ko ar garantiju ir ievazājis viņš. Ej nu tagad skalo acis ar melno tēju regulāri, bļ.. Māsīca kā ieraudzīja, tā aizmetās izrakstīt man recepti. Nu, un tagad man ar to papīrīti jādodas uz vienīgo aptieku, kurā vispār tās zāles var dabūt, pie tam bez garantijas, ka tās tur būs..

Tad nu tā. Ir pagājis 21 gads. Un dažas dienas. Un šonakt es saņemšos un to izdarīšu - droši vien, ka nepublicēšu (vēl neesmu tam gatavs), taču uzrakstīšu visu, kā ir. Proti, kas man lēcās. Kā tas viss gadījās. Tā, lai ikviens saprastu, kuras skrūvītes izkritušas un kā tās jāskrūvē vietā. Tā, lai saprastu, kas es patiesībā esmu.
Bet vēl ne. Pat ja identitāte nav zināma, tik un tā es vēl nejūtos drošs, tāpēc neviens to neizlasīs.

Stulbums! Es tomēr ceru, ka Zane.