Pilota memuāri.

Es
- neeju uz teārti,
- neeju uz operu,
- neapmeklēju izstādes,
- nebraucu uz jūrmalu peldēties,
- nestaigāju uz sporta zāli,
- neķemmēju veikalus,
- nebraucu uz dragreisiem,
- neeju uz klubiem,
- netusēju piektdienas vakaros,
- neēdu suši ārpus mājas un nepasūtu picu mājās,
- tikpat kā neeju uz kino un koncertiem,
- uz kāzām, bērēm (paldies dievam, vēl ne) izlaidumiem un citiem godiem,
- nebraucu ar auto,
- nedziedu korī,
- nedejoju deju kolektīvā,
- and the list goes on,

& gluži loģiski varētu rasties jautājums, ko tad es vispār daru. Bet tas lai paliek citai reizei. Problēma ir un paliek faktā, ka tādi ierobežojumi kā etiķete, dresscode un viss cits, kas automātiski nāk līdzi kolektīvai atpūtai, atpūtai sabiedrībā (vai attiecīgi cits piemērotāks termins), uzliek ierobežojumus, un summā 'net gain' labums vienkārši nav samērojams ar šiem brīvprātīgi-obligātajiem pienākumiem. Errors ir brīvībā. Errors ir tajā, lai man nebūtu jāpiedomā, kā es izskatīšos tajā vai citā kompānijā un kā tajā vispār jāuzvedas. Either it comes naturally or it is of no use at all.