Pilota memuāri.

Pēdējās divas dienas ir bijušas patiešām trakas. Viss sākās vakar agri no rīta, kad es pēc elementāras haltūras Azur'ā devos mājās priecāties par savu jaunuzbūvēto, ideāli strādājošo Bedini koncepta modeli, kurš galvenokārt vajadzīgs, lai vēlreiz sev pierādītu, ka ideja ir absolūti darbotiesspējīga un vēl arī tāpēc, lai atveseļotu sava mobilā baterijas, kuras citādi drīz nāktos mest ārā (dažs jau brēc, ka lai es izmetot to telefonu, nevarot mani sazvanīt).
Tā nu es tur sēdēju, kad tas pats nelaimīgais tālrunis iezvanījās. Otrā galā bija Pyro, ar akūtu vajadzību aizgādāt autofūres dokumentus. ...uz Terehovu. Garās detaļās neieslīgšu, tikai piebildīšu, ka sākumā nācās maldīties pa boksiem, meklējot mistisko Volodju, kurš zināja, kādi papīri vajadzīgi (atgādināja vecos kurjeru laikus), pēc tam sekoja 'testa brauciens' ar vecu VW Golf II D, kurš vēlreiz apliecināja, cik ļoti es neciešu pilsētas satiksmi uz 4 riteņiem, īpaši, ja tie aprīkoti ar iekšdedzes dzinēju, pie kura vadības man kā 2riteņu pilotam būtu jāpiešaujas. Pa vidu vēl bija liels ņigu-ņegu, bet beigu beigās mēs trijatā ar Elzu & Lauri sarkanā Mazdiņā 323 lidojām uz pašu Latvijas-Krievijas pierobežu (turp-atpakaļ apmēram 800km), kuras raksturīgākās ainavas ir ceļi amerikāņu kalniņu stilā (lieliska terapija kuņģim), nežēlīgi daudz pamestu māju, neviena vieglā auto un daži motociklisti, kuru spidometri, cik varēja spriest, būtu rādījuši krietni virs 200km/h. Ceļu policijas taču tur nav. Vakars noslēdzās ar vakariņām, kuru laikā uzzināju šokējošo faktu, kāpēc - 90% fūru šoferu dzer, daži pat savu šādā stāvoklī ievārīto ziepju dēļ ir teju parādu verdzībā nonākuši. Taču likumsargi tikpat kā nevienu nekad nenoķer, pateicoties perfekti izstrādātam rāciju sakaru tīklam un citām metodēm.

Tas tā, īsumā.