Pilota memuāri.

Kad ir laiks, es, protams, domāju. Diezgan nopietni. Šo te kārtējo reizi izraisīja mana vecuma jaunieši Vagonu parka stacijā ar lekciju sarakstiem rokās, Specnaz'a gaitas un vispārējā mācību sezona. Sezona, kura man neeksistē jau 2 gadus, vairāku apstākļu pēc. It kā viss ir loģiski - lai iegūtu augstāko izglītību tehniskajās zinātnēs, pēc kuras visi tā tiecas, man gluži vienkārši pietrūkst prasmju, zināšanu un eksaktā domāšanas veida, savukārt humanitārās es uzskatu par lieku laika tērēšanu. Un arī naudas. Šobrīd, pēc šiem dažiem gadiem esmu 'atveseļojies' tiktāl, ka pieņemu domu, ka varbūt tomēr kādreiz vēl studēšu. Tad nu šis jautājums ir jāskata no šīs pašas bezizejas. Man gluži vienkārši nepatīk universitātes sistēma, kas ir pārāk publiska ar visām no tā izrietošajām sekām. Klātiene - pilnīgi garām, neklātiene - arī garām, jo uz sesijām man tik un tā ir jāierodas, tad vienīgais, kas der, ir tālmācība. Tā, lai manu purnu neviens nekad nebūtu redzējis un lai man pašam arī ne ar vienu tieši nebūtu jārunā. Diemžēl šī iespēja praktiski netiek piedāvāta tehniskajās zinātnēs, jo laboratorijas praktiskie darbi jau attālināti nevar tikt veikti...
Īsāk sakot, man patīk 'meistara-mācekļa' sistēma.

Eh, nu labi. Lai paliek. Šai tēmai es droši vien pieķeršos vēl ne vienu vien reizi. Pagaidām pietiks. Izejas joprojām nav. Tomēr, ja turpināšu kustināt smadzenes, zinu, ka izķepurošos. Tēlaini izsakoties, es būvēju pats savu lielceļu.