Pilota memuāri.

Laiku pa laikam liekas, ka maniem procesoriem tiešām pietrūkst jaudas. Tik masīva ir šī informācijas caurplūde un robežās no tik galēji cilvēciskiem jautājumiem līdz auksti tehnolģiskiem, ka vienkārši gadās tajā visā apjukt un nomaldīties.. Un ikreiz, kad pieķeries kaut kam, kaut ko zaudē. Bet viss un visi ir jāpieskata. Savējie it īpaši. Ja mēģini pagūt visu uzreiz - zaudē kontroli pār procesiem pilnībā. Laikam ir tā, kā Bearden's saka - mēs visu apstrādājam seriāli, soli pa solim, darbu pa darbam. Un ja vien būtu tā paralēlā iespēja.. Tagad. Te. Tūlīt.
Tad, kad es mazliet mēģināju iedziļināties mikrokontrolieru programmēšanā, tur bija šis princips. Taustiņu panelim bija, sacīsim, dažas pogas. Trīs vai četras. Pienāca cilvēks un kādu nospieda. Un viņam likās, ka iekārta uzreiz saprata, kuru pogu viņš nospiedis un kas tagad jādara. Bet realitātē ir citādi. Tas ir cikls - kur agregāts tikai to vien dara, kā visu laiku iet pēc kārtas cauri šīm četrām pogām un skatās: vai pirmā nospiesta? jā/nē? vai otrā nospiesta? jā/nē. Bet tas notiek tik ātri, ka divkājainis to pat nepiefiksē, ja vien nezina, kā viss būvēts. Ar mums acīmredzot ir tāpat.

Nav nemaz tik viegli tagad ņemt un nospiest 'play' podziņu un sākt skatīties 2. sezonas 13. sēriju. Kad kaut kas izsit no ritma, tad tik viegli tikt atpakaļ savā harmoniskajā svārstību frekvencē vis nav.