Pilota memuāri.

Zin, kā. Gandrīz vai pareizāk būtu, ņemot vērā episki niecīgo skaitu - no tiem 250-līdz-cik-simtiem, sabāzt viņus sort-of-audžuģimenēs, līdzīgi, kā tas tiek darīts ar skolēniem, kuri dzīvo viesģimenēs, mācoties ārzemēs. Ģimenei šajā gadījumā bleķo un cilvēks integrējas tajā bariņā, nevis Muceniekos atražo geto. Man šoreiz gribētos cerēt, ka reāli tie, kas iesaistīti šajā procesā, arī apjēdz, ka tā nevar būt spēle par-un-ap politisku deķīša vilkšanu, bet gan reāli runa par cilvēkiem, kuri brutāli pārstāv pilnīgi citu kultūru un par kuriem patiesībā nekas nav zināms, tātad - kuri potenciāli var arī radīt apdraudējumu. Vēl mani aizdomīgu darīs, ja tur nebūs sieviešu un/vai bērnu.


Nāk prātā Rīga, 88-tais un pret metro vērstās akcijas, kur viens no lielajiem bubuļiem bija tieši, ka atkal būs imigrantu vilnis, ar kuru integrēšanu, kā tagad redzam, mums ne pārāk ir veicies. Bet tas galvenokārt atkarīgs no pašu integrējamo attieksmes - grib viņi to, vai negrib. Un tā ir lielā jautājuma zīme, kur es tomēr sliektos vairāk par labu tam, ka negrib.