Pilota memuāri.

Gan jau ka ir.
So here's [my] truth - ļoti dīvainas pārmaiņas manī. Kā kaislīgam velobraucējam (ja arī pagātnes formā) ar milzu pieredzi ir tik neparasti sajust sevi pārmetamies otrā pusē, ja ne gluži pie velonīdējiem, tad katrā ziņā pie tiem, kas seko tai lapai.
Šķiet arī, ka zinu problēmas cēloni. Lai cik arī varbūt šovinistiski tas izklausītos - hipsteri. Nolādētie hipsteri atkal.
Proti - veloMODE. Velo padarīts par modes objektu, bļe! Fiksīši (kuri man riebj kā suga, būdami absolūti nepraktiski viensezonas braucamie) tagad ir baigais etalons. Un, ja vēl pret visādām velogonkām es tik šķībi neskatos, tad šis viss... nuuu.

Kad es sāku, kad es centos popularizēt velli kā pilsētas transportu, nebija nekādas infrastruktūras, ne veloceliņu, ne baigās velo-izvēles, ne servisu, ne stāvvietu, kur nu vēl zagļi... Bet masas - masām vajag ērtības. Tie bara dzīvnieki nekad nesāks paši. Un, kad sāk - jā, tad uzkāpj uz fiksīša. Un, kad uzkāpj uz fiksīša, tad brauc tā, it kā visa pilsēta būtu viņu.
Kad es braucu kā psihopāts, es precīzi zinu, kurā krustojumā kurš jāpalaiž, vai paspēšu nogriezties, neizslīdēt līkumā, nenotriekt zīdaini, utt. Bet šitie.. Teiksim tā. Es neuzticos to cilvēku veloprasmēm, velo-zināšanām, velo-nekam.

un tas viss, paldies dievam, ir attiecināms tikai uz Rīgu. Citās pilsētās šī sērga nav izpletusies tik tālu. Manā galā viss vēl pagaidām mierīgi. :)