Tas nav viegli. Jūtos pilnīgi viena un tas ir tik ļoti grūti. Būt tālu prom. tas ir tik grūti komunicēt. kāpēc tā ir, ka dzīvē tas ir tik neaprakstāmi jauki un burvīgi, bet caur mūsdienu tehnoloģijām, tas ir tik sasodīti grūti. Bet ko es vispār varu gribēt, jo mūsdienu tehnoloģijas nevada cauri tās burvīgās emocijas un sajūtas, tas vada tikai vārdus un skaņas un neskaidru attēlu.
AI es jūtu ka man ir kāds sabrukums, ka gribas mājās un neko vairs negribu, vienkāŗši ieiet ikdienas rutīnā kopā ar mīļajiem cilvēkiem.
Es ienīstu ikdienas rutīnu, bet tagad ir tas tas ko vēlos, jo tā nav. tā cilvēku sasodītā vēlme vienmēr pēc tā kā Tev nav.
varbūt nedaudz gļēvi un nepacietīgi es rīkojos, bet zinu ka ir jārūpējas un jāstrādā pie tā lai viss turpinātos, jo neviens jau netieca ka būs viegli. pati jau iebridu šajā duļķainajā ezerā, kurā tik strauji mainās ūdens plūsma un tad saceļasduļķis.
Tas ir nepareiz, ka es labāk visu spēju izteikt rakstot ne runājot, man tas tik ļoti dažbrīd tracina, varētu bļaut uz sevi vai tas ko līdzētu?
Tik skumji un tik tālu un tik liels viss. es jūtos kā maza skudriņa lielajā pasaulē un šitā mazā skudra ir pilnīgi apmaldījusies pasaulē, domās un emocijās! laikam šitā skudra iekritusi lielaāā aizā un viņa nezin kā no turienes tik ārā. iespējams viņai vajag kādu lielāku skudru un gudrāku skudru blakus - šeit un tagad!
Viņai pašai nav spēka cīnītie, viņa ir vārga un bezpsēcīiga. viņa ir ļoti nobijusies. tik ļoti nobijusies, ka nav spēka domāt kāa cīnīties un tikt ārā no šīs tumšās vietas. vienkārši ielīst stūrī un sarauties un trīcēt!
Piedod!esmu vāja un bezpēcīga.