Pēc ilgāka laika esmu uz ilgāku laika piesēdusies pie kastes, kura māk runāt, rādīt bildītes, pārsteigt, cilvēkam atņemt minūtes, stundas un pat dienas, pie kastes, kas mūs informē un atklāj ko jaunu. Šī kaste ir brīnumaina lieta [ gan labā , gan arī negatīvā ziņā domāts].
Patiesībā vēlējos parunāt ar viņu caur podziņ'dēli!
Ir tik jauki sajust saules siltumu sejā, ir tik jauki sajust drauga, ģimenes smaidu, silto roku, ir tik jauki apzināties ka neesi viens pasaulē un spēt to novērtēt, spēt novērtēt ka tev patiesībā ir tik daudz dots. Pašai uz sevi dažreiz ir dusmas, ka par visu to aizmirstu. žēl ka nav kāds maziņš atgādinātājs un pabakstītājs, kas atgādinātu to pašu vienkāršāko - sajūtas , emocijas un apkārtējos cilvēkus!
Un tagad man ir violetas lūpas un nu es varu doties pastaigā ar sevi! :D