|
[23 Jan 2005|10:17pm] |
|
Noguris no saules
gaismas
Noguris no cilvēcības
skaļas
Pelni uz galvas kaisīti
lieki
Nožēlas nav ...
|
|
|
[23 Jan 2005|10:33pm] |
|
Pienāk brīdis kad tu atklājies viss, lai tikai pievērstu sev,
savam iekšējam tukšumam apkārtējo cilvēku uzmanību, un varbūt sagaidītu, ka
kāds pažēlo...
Ievadu rakstīt vai nē? Vai skaidrot to kāpēc ir tapušas šīs
vēstules, vai nē? Nezinu, jo viņas ir domātas nekad nesasniegtiem adresātiem,
ilūzijām smadzenēs, kurām ir piemeklēti mazāk vai vairāk reāli personāži –
manas sievietes.
Vai visas viņas ir
mīlētas, vai tik iekārotas, pavestas, nepavestas? Jā! Turklāt viss kopā gan
mīlētas, gan iekārotas, gan pavestas, nepavestas. Lai cik tas neticami, katra
savā veidā bija mīlēta un vēl joprojām ir mīlēta. Protams, var pārmest, ka
tieši tāpēc viņu tik daudz un reizē nevienas. Var jau būt, bet tāda nu
izvēle...
|
|
|
[23 Jan 2005|10:56pm] |
|
Beidzot varu brīvi neviena nepazīts rakstīt par Jums, par visām,
kuras pazīstu, kuras esmu iemīlējis, kuras esmu nīdis, vai vēl joprojām nīstu. Par
visām kopā un par katru atsevišķi...
Censties izprast Jūs un līdz ar to sevi...
Piemēram, Tevi, to kas sevi tik ļoti šausta, izdzenā sevi
meklējumos, lai arī mēs viens otru ik pa laikam noglāstām, mēs nepiederam viens
otram. Glāsti drīzāk ir vienkārša fiziska nepieciešamība, jo cilvēks tomēr ir
sabiedriska būtne...
Vienu gan varu nojaust, Tu būsi Liels Cilvēks, kamēr es
tikai atblāzma no cilvēciskā.. Tomēr tas nav ne skumji, ne nožēlojami, jo
katram ir sava vieta un sava sūtība...
|
|