|
[09 Apr 2008|03:42pm] |
Latviešu tautiņa ir viena dīvaina tauta. Es esmu dīvains un mani draugi ir dīvaini, paziņas arī un pat pilnīgi sveši garāmgājēji ir dīvaini. Paverieties kustībās, sejas mīmiku muļķīgo ievērojāt?
Pa piemēru. Šorīt visi mēdīji blēj par to, ka, lūk, cilvēki stāv rindās pie parakstu vākšanas punktiem. Tikai interesanti kur viņi bija visu laiku? Bet labi, man jau arī patīk visu atlikt uz pēdējo brīdi. Tomēr tas jau nav nekas traks. Redzēs kā skries ik pārnedēļu atlaists saeimu, ievēlēt saeimu. Protams, ir jādod iespēja tautai atlaist saeimu. Dīvaini.
Un atkal šorīt pie svaigā banāna ko man pasniedza būrītī kopēja patrāpījās Diena, jāsaka interesanti. Komentārs par atjaunoto, vai vismaz mēģinājumu atjaunot Rīga Dinamo hokeja klubu, un nu neizdevusies kino kritiķe ņemas pierādīt, ka līdz ar kluba izveidi, Latvija ar visām parpaliņām pārdota Krievzemei. Dīvaini, jo īpaši, ka investori ir Latvijas pilsoņi, bet, protams, tā nav Eiropas nauda, līdz ar to slikta, smirdīga nauda. Dīvaini.
Redzējies jau labu laiku jūtu aizvainojumu, ka manai kaimiņienei grotiņai Gaujai ir jāmaksā pirdiena nodoklis, bet man nē, kaut manējais smird daudz vairāk. Dīvaini.
Bet, protams, ir arī priecīgas vēstis, tagad Eiropas zemnieki meklē jaunus noieta tirgus Āzijā un Āfrikā (ceru ka maniem radiem Āfrikā garšos), par ko saņem arī stimulu no Eiropas Savienības. Tikai redz jaunajām dalībvalstīm nedot tik daudz, lai paši vispirms protas savus dubļainos ceļus sakārtot un tad ved savu produkciju maniem radiem Āfrikā. Latvietis kā jau īsts Latvietis piekrīt, nu labi, mazliet skata pēc iebilsts, bet visu ko nolemj Briselē pieņem un kārtīgi ievēro. Dīvaini.
Un tā varētu bez gala un malas stāstīt par dīvaiņu tautiņu, kura tik ļoti lepojas ar savu latvisko, ka aizmirstas un lien tumšākajos caurumos bez ziepēm. Dīvaini.
Tik tiešām esam mazliet Dīvaini.
|
|
|
[14 Sep 2006|09:34am] |
Vairs nelūgties uz ceļiem krītot
Celties un skriet rītausmas miglāja vālos
Nemeklēt bet zināt kur paslēpta dzīve
Aizrāpot un nomirt kā sunim vārtrūmē
Kurš vakardien ēda siļķi kažokā? Šorīt nav skrejamais? Ja nav tas nenozīmē ka neēdi, vienkārši pirki citā veikalā.
|
|
|
[01 Sep 2006|11:06pm] |
|
Vientulība sāp tikai reizēm, mīlestība nemitīgi... lai dzīvo nespēja mīlēt, lai dzīvo bailes. Uzvaras prieks ar naidu rokās pie altāra stājās. Cinisms par mācītāju.
Būt pamestam nav sāpīgākais, ar laiku pie tā pierod, bet attaisnojumi ar kādiem atkratās no mani, ir stulbi, tik stulbi, ka pat sāp.
|
|
|
[08 Jan 2006|07:54pm] |
| [ |
mood |
| |
labs |
] |
| [ |
music |
| |
DM - Lillan |
] |
Kas ir nežēlīgākā būtne uz pasaules? Lai kā gribētos ticēt pretējam, tomēr mēs darām visu, lai iegūtu šo titulu. Cilvēciskā nežēlība ir burvīga, bezkaislīga un tik ļoti cenšas izlikties par labestību, ka tam notic. Cilvēks nespēj plēst ar zobiem, vai izšļākt indi fiziski, to paveic vārdos, darbos, kustībās. Mēs esam nežēlastība...
|
|
|
[05 Nov 2005|10:49pm] |
|
Vai var vainot kādu pie vientulības? Nevar vien pats esmu vainīgs, ka nav īsti kam pazvanīt vakarā un neviens nezvana man...
|
|
|
[20 Oct 2005|10:34pm] |
Cik labi, ka nav interneta mājās, kad tas nojūk un Lattelekom telefoniski apgalvo, ka salabots, bet īstenībā nē. Miers un nav jālēkā, varbūt kāds atsūtījis kādu ziņu.
Šodien satiku kādu ļoti mīļu un skaistu sievieti. Sarunas neparko, par bijušo par to kas mainījies, par vai dzīvei maz tik ļoti nepieciešams mērķis, vai prasme izbaudīt katru mirkli!?
Ar katru tikšanos, ar katru vārdu apjaušu, ka visvairāk uz pasaules mani interesē, satrauc un rada prieku dzīvot „manas" sievietes. Tās ar kurām esmu iemīlējis, kuras mani mīlēja, kuras mani pameta, vai kuras pametu es. Tās, kuras bija tikai mirklis naktī. Kuras nekad neieguvu.. Visas, kuras pazīstu... Turklāt viņas nav „manas”, ja nu vienīgi tik daudz cik kad domāju par viņām. Tikai tik daudz cik ir tas gods pazīt, redzēt viņu smaidus, sajust smaržu... To grūti izskaidrot, varbūt patiesībā tā vienkārši ilūzija, kāda acīs pat sauss aprēķins... Var jau būt, tomēr tas netraucē man.
|
|
|
[10 Oct 2005|10:46pm] |
Mēģinājums atgriezties numur viens!
Ierauties sevī bija labi, bet nu ir par traku...
|
|
|
[09 Oct 2005|10:56pm] |
|
Dažreiz pašam sevis žēl sametās, tik daudz ideju un vēl vairāk slinkuma to paveikt. Gribas lai viss notiktu pats no sevis, bez piepūles, bez pretestības. Lūdzu atzīstat manu ģenialitāti, jo esmu primāts...
|
|
|
[05 Oct 2005|10:20pm] |
| [ |
mood |
| |
jautājumu vakras |
] |
Kāpēc ir tieksme mācīt citus, ja nevaru tik galā pats ar sevi? Kāpēc gribās piepildīt sapņus, ja zinu, ka piepildīts sapnis ir zaudēts sapnis? Kāpēc meklēju dzīvē jēgu, ja var dzīvot bezjēdzīgi, primitīvi un būt krietni vien laimīgāks?
|
|
|
[03 Oct 2005|09:23pm] |
|
Vai tiešām esmu tik nelaimīgs kā dažbrīd jutos? vai tas tomēr vairāk nav pašiedvesmas nopelns, mūsdienu pasaulē tak moderni būt ar ko neapmierinātām. Tā kā materiālais ir sasniedzams, vairāk vai mazāk, tad emocijas mēs varam uzrādīt kā negūtas, radot sevī neapmierinātību, iegulstoties cietēja lomā. laimīgos neievēro, jo viņiem nav vajadzīga ievērība, tie ir laimīgi paši par sevi, piepildīti...
|
|
|
[02 Oct 2005|11:00pm] |
|
Uzdoties par mūdzi, sapņot par romantiku, cerēt, ka būs, bet neko nedarīt, lai būtu.
|
|
|
[29 Apr 2005|11:23pm] |
|
Sevi atklājot tu vari tikai zaudēt..
|
|
|
[11 Apr 2005|10:14pm] |
|
Viss ir beidzies. Abām pusēm ir skaidrs un vairs nav par ko runāt. Siekalainie teksti par to cik viens vai otrs ir nelaimīgs, kurš pie kā vainīgs nevainīgs, iztirzāti. Paliek tikai atmiņas, saldsērīgas. Paliek tikai asociācijas – nederīgas, bet uzjundošas... Ko padarīs?
|
|
|
[21 Mar 2005|09:08pm] |
|
Tikko cilvēks nekrīt galējībās viņš kļūst neinteresants pat vējam aiz loga....
|
|
|
[11 Mar 2005|02:51pm] |
|
Man ir aizdomas ka mēs vēl runāsim, bet tā nebūs no patīkamākajām sarunām…
|
|
|
[09 Mar 2005|09:54pm] |
|
Dažreiz domāju par pašnāvību, ne to, kuras rezultātā nomirs, bet dvēseles pašnāvību, izdzēšot iepriekšējo dzīv. Aizejot no esošā darba, atsakoties no interneta, atsakoties no ierastajām ērtībām. Pārvēršoties par vienu no tiem jaunekļiem ar raupjajām rokām, kuri labākajā gadījumā strādā celtniecībā. Nedēļas peļņu nodzer, vai pārnes mājās, kur viņu gaida sieviete ar bērnu, kurš radies viņa paša neuzmanības dēļ, nevis aiz mīlestības. Tomēr zinu ka to neizdarīšu, esmu pārāk neuzņēmīgs un bailīgs....
|
|
|
[05 Mar 2005|10:26pm] |
|
Savādi ir vērties cilvēkos, kuri garām slīdot atstāju mazu niecību no sevis, no tā ko manas acis viņos ir saskatījušas. Varbūt pat ne tik daudz acu, cik zemapziņas uztvere, pamana vienu niansi garāmejošā cilvēkā un izmaina mani, nemanāmi, bet jūtami vēlāk...
|
|
|
[25 Feb 2005|12:23pm] |
|
Nedari tā, man sirds atkal met kūleņus.
|
|
|
[24 Feb 2005|04:11pm] |
|
Trula blenšana monitorā, trulas domas pakausī, trulums… tādas ir šodienas sajūtas, izjūtas…
|
|
|
[22 Feb 2005|10:24pm] |
|
Neiedziļinies viņā, pārguli un dodies tālāk...
|
|