aleksandrs' Journal [entries|friends|calendar] aleksandrs [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

[21 Feb 2005|10:27pm] Eju meklēt sexsu, un pofig kādu un ar ko! Nē, neesmu nogribējies, neesmu izmisumā, vienkārši citu nav ko darīt... post comment

[19 Feb 2005|11:47pm] Kāpēc jāprasa piedošana par to, ka izvēlas sevi, nevis ziedoties? Tas īstenībā ir sāpīgāk, nekā ja vienkārši aiziet... post comment

[18 Feb 2005|04:42pm] Kādu tēlu izveido, tādu arī tevi uztver… Bet dažreiz gadās ka tēls nogalina… nogurdina… 1 comment|post comment

[16 Feb 2005|10:29pm] Bez mazākā pārmetuma pārguļam un aizejam, atvadoties noskūpstot un aizejot! Mūsdienu attiecības, īstenībā riebjas, bet gribās, un tad nu ir jāatrod kā piemānīt sirdsapziņu, tikai jāpajautā sev vai maz tāda vēl ir? post comment

[14 Feb 2005|11:08pm] Bezjēdzīga dzīves jēgas meklēšana...  Varbūt par maz esmu lasīji, varbūt man nav lemts izprast kāds gan ir tas arguments, kāpēc ir jāmeklē dzīves jēga. Kāpēc viņa ir jādefinē? Vai vispār viņu var nodefinēt? Dzīves jēga pēc man prāta ir mainīgs jēdziens, katram savs un nav iespējams nodefinēt kolektīvo, vai visiem derīgo dzīves jēgu. Bet nē, cilvēki ņemas, cilvēki meklē un mēģina paši dzīvot pēc savas radītās un ja panāk, ka kāds pievienojas, ir laimīgi... post comment

[13 Feb 2005|11:46pm] Mēs runājamies par kariem, dzīves nejēdzībām, mēs runājam par hokeju un fanojam par „Prāta vētru”, bet vai domāju par to kāpēc to visu daru? Varbūt, lai apmierinātu savas piezemētās vēlme? post comment

[12 Feb 2005|11:58pm] Trešās, ceturtās, simtās mīlestības zaudējums sāp vienlīdz skarbi kā pirmās, vai varbūt pat vēl skarbāk, lai kā to noliegtu, lai kā no tā censtos izvairīties... post comment

[12 Feb 2005|08:55pm] Sēžu un nepacietīgi gaidu, kā mazs bērns konfekti.. post comment

[12 Feb 2005|11:46am] Iedomās dzīvoju un ar tām arī nomiršu, jo gan par šo dzīvi, gan arī nāvi man savas fantāzijas, savi sapņi, ilūzijas.   Vakar vakarā guļot domāju par to, kuras ir tās jūtas, kas pavada mūs visu dzīvi! Vai tā ir mīlestība, naids, labestība, ļaunums. Kura ir tā emocija, kas nekad neatkāpjas un ziniet…   Pirmatnējais cilvēks baidījās no uguns, plēsīgiem zvēriem no visa nepazīstamā un to pielūdza, kā rāda pētījumi, tad no tiem arī visbiežāk viņš mira. Antīkie Helēņi baidījās zaudēt savas pilsoņu tiesības, spēju izzināt, Romieši viņus pakļāva un padarīja par nebrīvajiem, kuriem vajadzēja mācēt. Romieši savukārt baidoties zaudēt savu godu, varu, slavu, savu dievišķo statusu, pakļāva lielāko daļu antīkās pasaules un barbarus, kas viņus savukārt iznīcināja. Viduslaiku cilvēks baidījās no mēra un velna, mēris apkāva miljonus, velns samaitāja viņu dvēseles… Mūsdienu cilvēks baidās ko nokavēt, baidās no jūtām, baidās no visa, kas varētu padarīt vāju, ievainojamu un viņa bailes ir pamatotas, jo to viņš arī iegūst – bailes. Bailes ir jūtas, kuras pavada mūs visu mūsu dzīvi, vienalga kādā formā tās būtu un par ko… post comment

[12 Feb 2005|12:28am] Vai esmu nelaimīgs? Nē, neesmu, tikai mazliet noguris no nenoteiktības, no vientulības pūļa vidū, no vienveidības. Cīņas ar ikdienu, par izdzīvošanu, par kādu, kuram dot sirds siltumu, dīvaini ne, cīnīties par to lai kādam varētu sniegt nevis ņemt.... Bet visā visumā esmu laimīgs, ka man ir šī dzīve, mani sapņi, manas vilšanās, manas sievietes, un es pats sev... post comment

[10 Feb 2005|01:37pm] Tik daudz attaisnojumu, bet kam tie, cilvēkiem, vai pašam sev? Vai ir iespējams attaisnot pašam sevi? Vai tas ir vajadzīgs, un kāpēc vajadzīgs, jebšu labāk tomēr pieņemt pašam sevi, kāds esi? Uz sevi ir gandrīz neiespējami palūkoties objektīvi, jo iekšā ir iestrādāts mehānisms sevis idealizēšanai, vienalga, vai labā, vai sliktā virzienā. „Esmu labs!” „Esmu ļauns!” apgalvojumi, kuri nekad nebūs patiesi esot pirmajā personā. Apgalvojumi, kuri spodrina mazo godkāres velniņu iekšienē.. post comment

[09 Feb 2005|02:52pm] Ironiski, bet stāstītāju ir daudz, bet uzklausītāju maz, cilvēku ir daudz, bet tuvības maz… post comment

[09 Feb 2005|10:20am] [ mood | neziņa ] Samulsu, jo tikko sapratu, ka mans ieguldījums salīdzinājumā ar citiem ir blēņas un banalitāte, vienīgais pretarguments ir, ka darīju to sirds vadīts, bet vai tas ko līdzēs mūsdienu materiālistiskajā pasaulē? post comment

[01 Feb 2005|09:36pm] Viņš gribēja redzēt viņas nagus, jo viņa teicās esam ragana. Viņi runāja par gudrām lietām muļķības smējās par sevi apsmejot citu. Kad viņš nāca uz tikšanos paņēma līdz draugu, jo tikšanās bija paredzēta uz piecām minūtēm, bet ar draugu varēja braukt kopā mājās. Viņa tikšanos nokavēja nepieklājīgi par minūtēm divdesmit, un tā, ka bija pie stūres nedzēra viss norunāto viskiju, tikai minerālo ūdeni. Saruna bija saraustīta un tikpat muļķīga, tomēr bez gudrībām. Tad viņi netikās, tikai atkal sarakstījās, iniciatīvu neviens negribēja uzņemties, jo baidijās. post comment

[30 Jan 2005|10:18pm] Dažu labu brīdi jocīgi apzināties, ka visu mūžu raušos kāda augstāka cilvēka labā, un vienīgais ko manai motivācijai viņi dos ir ceturkšņa prēmija, un tad ne vienmēr...  Veiksmīgu Tev Aleksandr darba nedēļu, jo tā ir Tava dzīves sūtība – strādāt... post comment

[28 Jan 2005|12:11pm] Savādi cilvēki savādus vārdus teic Par nākotni sarkanu krāsu lej Par pagātni vienīgi smej Tie raujas pret sauli Dedzinot spārnu savējos post comment

[27 Jan 2005|10:46pm] [ mood | dīvains ] [ music | Nickelback - How you remind me ] Noturēties un neatdoties, tas šovakar izdevās, lai kā gribējās pretējo.  Tomēr tā nebija upurēšanās, vienkārši nevar iemīlēties vienā, bet gulēt ar otru, beigas nebūs labas [pārbaudīts]. post comment

[25 Jan 2005|10:44pm] Šodien sēdēju krogā, kura apmeklētāju vairums bija ārzemnieki un latviešu meitenes. Meitenes ko jūs pie viņiem meklējat un vai atrodat ko meklējāt? post comment

[24 Jan 2005|08:44pm] Kā tur īsti tad ir ar to visi vīrieši cūkas, visas sievietes duras!? Tik daudz dzirdu par šo tēmu spriedelējumu, galējību, principu, ka sievietei jābūt tādai un tādai, vīrietim savukārt tādam un tādam. Vai tiešām, lai cik gribam būt atšķirīgi pat neordināri, vai vienkārši savādāki, savu partneri vēlamies redzēt, kādās noteiktās normās, rāmīšos ieliktu, sapni, nevis personību ar saviem netikumiem, vājībām, ar savu pievilcību. Visu to, ko saucam par cilvēku?   Tad jau varētu mīļots cilvēkus klonēt. Būtu firma, aizej, izvēlies visu, raksturu, spējas, fizisko uzbūvi, domāšanu ieprogrammē un tad vēl kādu ātraudzības gēnu, tā lai pēc desmit mēnešiem ir ideāls partneris... Tikai vai tam ideālajam partnerim būsi vajadzīgs otrs, kurš nav pilnība.... post comment

[24 Jan 2005|02:31pm] Savādi sajust Tavu prom esību, ka esmu lieks, jā Tu mani pamani, bet tai pat laikā vienaldzības krāsa ir iezagusies Tavā dvēselē, Tu mētājies pa savu dvēseles okeānu, un neļauj ieplūst tajā nevienai citai upei. Tev pašreiz svarīga vienīgi Tu pati sev. Apkārtējie ir tikai kā klinšu veidojumi, pret kuriem Tu sit savas bangas, nodarot vairāk sāpes sev, nekā klintīm….   Es nogaidīšu līdz vētra rimsies, ja vien tā mani neaizskalos dzīlēs…    post comment

navigation [ viewing | 20 entries back ] [ go | earlier/later ]